Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2020

2020. gada 12. oktobrī Ojāra Vācieša muzejā sadarbībā ar Pārdaugavas izpilddirekciju notika ikgadējais skolēnu literārais konkurss “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2020”. Tajā 38 vidusskolēni no desmit Pārdaugavas skolām muzeja telpās radīja dzejas un prozas darbus.

Publicējam konkurasa laureātu darbus

 

1. vieta dzejas kategorijā un konkursā kopumā

PIKC NMV Rīgas Doma kora skolas 3. kursa audzēkne Vaida Vovere

***

Virs māju jumtiem glūn mēness
izgriezts no kartona, iesiets makšķerauklā,
iekarināts Rīgas debesu korē
Kāds ‘mākslinieks’ to nopūtis ar sudraba krāsas flakonu,
bezgaumīgi un prasti sirpis glūn

Uz ielām no logiem plūst gaisma
liega un dzeltenīga
kā staipīgs liepziedu medus.

Sēžu uz pieticīga pieturas soliņa,
iespiežu papēžus cementā,
iztaisnojos un cenšos pēc iespējas rāmāk
izelpot, lai neiztraucētu.

Tā man patīk skatīt gleznas,
kad prātu izdodas izlaist no rokām kā glumu medūzu,
kad es eksistēju tikai, lai skatītos.
Patīk tad trulums, ko sajūtu.
miegs nomodā.
Kad vienaldzības meditācija vēlreiz atgādina,
ka esmu tikai kā medus, kurš šķīst,
vasks, kurš pil gar sveces sāniem
un ūdens, kurš nepamanīts iztvaiko.

Šovakar es būšu tikai skatītājs.

Saliecu muguru kā sirpis mēness,
kurš joprojām patētiski glūn.
Aizmirstu ieelpot vai izelpot.
Kūstu uz raupjā cementa virsmas.

Vaska pilītes atsitas pret zemi
un aizripo prom nejaušā bardakā.
Tās ierokas ausgnē, pieķeras veco kastaņu saknēm,
paripo zem riepām un gumijas zolēm.

Palēnām sāku līdzināties sirpim mēnesim.
Esmu tapusi plakana, dekoratīva un aptuvena,
kā daļa vakara scenogrāfijas.

Un kāds vieglums tas ir.

Šūpojos makšķerauklas trapecē, Rīgas debesu korē,
līstu kā gaismas medus no klusiem dzīvokļiem,
pielīpu kāda garāmgājēja zolei
un skatos nepieskardamās.

Gribu mācēt vispirms būt vasks, viss, kas apkārt.
Pirms degu kā svece, sevi aprīdama.

 

2. vieta dzejas kategorijā

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 12. klases skolnieks Kristaps Gržibovskis

***

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
uzsmēķēt kādu samokrutku pastāvēt
raudzīties uz mazu sunīti
šajās mazajās bezkaunīgajās acīs
redzēt visu pasaules spītu un bezkaunību
jo viņš ar piepūli dirš
es nevaru tikt pāri šim skatam
viena pēc otras viena pēc otras viena pēc otras
tālāk jau dārza brūnajās lapās tinu
lai tiktu pāri ar saindētu elpu bet
dīvainu mieru sirdī
sunītis nolika lieko dvēseli un
vaukšķēdams aizskrēja līdzi
paraudams manas plaušas
maigi nolikties uz zalītes un aizmirsties
bet es netiku
pāri
pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
uzvilkt savas poliamorās brilles lai
piepildītu pasauli ar krāsu un rudens dvašu
nosalst uz aukstajām betona trepēm kāds putniņš
kam uzsēsties virsū lai nejustu
samaitātas domas samaitātas domas samaitātas domas
bet tu taču esi redzējis pasauli
jā es redzēju pasauli samaitātās domās par viņa
spīguļojošajiem matiem suņa sūdiem metāla restēm
plašo dārzu vientuļo ābeli
daudzslāņainu vietējo bomžu kultūrslāni
iespiedies manī
vajag atkal izlaist kādu dūmu lai
saindētu elpu

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
izsāpēt kādu sāpi iz pagajības un kādu sāpi nākamībai
pačurāt pie ābeles rituālā atdodot dzīvības gabalu
kā ar nazi nogriezt strūkliņā atstāt
neskaitāmus nospiedumus ābeles mizā
sakalt prātu ķēdītēs
kur ir mans sunītis ar pasaules spītu un bezkaunību
piepūli
savākt ķēdītes mēslainē ar lāpstiņu un apglabāt starp
vietējo bomžu kultūrslāni jo kaut kāds salds
tas rīts lai atkal aizmirstos un vēljoprojām viņš nav
ticis pāri
bet putniņš sadalījās uz betona kāpnēm
vairs nav nekā un arī zemi jau noslaucīja dārzā

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
palasīt kādu labu grāmatu kur viss visam sen pāri
iedzert kādu alus pudeli no vakardienas bomžu atstātajām
mēģināt uzdejot bet bez poliamorajām brillēm grūti
un beigās atlaisties uz betona trepēm
tepat jau viss ir
kas nekas mēļo bomži vakaros
tepat gan es saldā rītā
mans vecais draugs mazais sunītis jau paļāvīgi
smilkst pie sāna ne viņam iet cauri tām
pāri iešanas metamorfozēm un atkal kāds
zēns jautās vai tautās mēļo bomži
bet tu taču esi redzējis pasauli
jā un kas no tā

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
uzrakstīt kādu rindu ko sapratīs tikai pats
kādā tālā ziemas vakarā un smadzeņu kopēšanas
mehānismi jau sen būs nostrādājuši beigto sunīti
dzīvo putniņu senus dzejas krājumus
kaut kur neceļos pazudušu zēnu
nu jau dārza purvos sagājušo zalienu ar
kupenām pamīšus
nemaz nevajag atraut acis no dārza
pasauli nemēra metriskajā sistēmā un beigtos sunīšos
dzīvos putniņos dzejas krajumos un
neceļos aizgajušos zēnos
es pavasarī kļūšu par daļu no
bomžu kultūrslāņa
tepat
dārzā

 

2. vieta prozas kategorijā

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas skoliece Ieva Kanepone

Tik kluss, ka…

Šorīt vējš pūš laika mērvienībās. Tas caur loga rāmja mazajām spraugām istabā iepūš minūtes, kas modinātājam liek iezvanīties ievērojami agrāk. Putnu knābji kā pulksteņrādītāji liktenīgi sit pie mana loga rūtīm. Pie citu logiem šo pulksteņu sitieni ilgst mēnešus un gadus. Cilvēki mierīgi turpinās dzīvot ar karstām kafijas krūzēm rokās, fonā skanošo radio un mīļāko grāmatu uz naktsgaldiņa, zinot, ka šodien nav diena, kad pulkstenis sajucis prātā un jāmeklē svinīgās drēbes mūža pēdējai sarunai. Šodien es esmu kļuvis par Laika izredzēto. Pie mana loga atskanēja uz rokas pirkstiem saskaitāmi sitieni- katrs stundu garš. Nu tad beidzot Laiks mani ir uzaicinājis uz pēdējo tikšanos.

Jūtu Viņa tuvošanos un vēlmi sevi man atņemt. Bet es Viņu neturu. Lai ņem! Atšķirībā no Nāves  Laiks ir pieklājīgs un šorīt pabrīdināja par savu ierašanos. Varētu domāt, ka Nāve ir visa beigas- bet tas ir Laiks. Vairākus gadus zināt, ka drīz mirsi – tā ir cita veida Nāve. Es Viņu jau satiku- dienā, kad gaiss smaržoja pēc salijušām lapām un ietves bija noklājuši izteiksmīgi spoguļi. Nāve nav melna un kaulaina, kā to rāda filmās. Viņa ir liktenīgs vārds no ārsta mutes. Viņa ir apziņa, ka mājās neviens negaida, lai mierinātu un pateiktu, ka viss būs kārtībā, lai gan tie būtu meli. Nāve ir vientulība. Tik kluss, ka sāp, kad vientulība pieskaras. Viņas pirksti- smilšpapīrs un asaras kā paliekoša tinte manā dvēselē rētas uzzīmē. Vientulība raud un alkst pieskāriena. Es ļaujos. Vismaz kādu varu darīt laimīgu…

Šķiet pulkstenis ir apstājies, kad īstenības izteiksme raksta sapņos, nevis realitātē. Bet tikšķ… Sekundes kā raupjas smiltis izslīd caur drebošajiem pirkstiem, mirstošās minūtes aizlido ar katru elpas trūkuma lēkmi, bet stundas nemanāmi sit- kā dusmu brīdī pianista pirksti tās klavieru taustiņus lēnām iznīcina, dvēselē atstājot nospiedumus. Ak, kā man pietrūkst kalpot šiem nodilušajiem taustiņiem! Sirdī iedegas mīlestība, kad do atrod savu mi un sol, izveidojot dievišķu labskanību, kad pirksti noglāsta arī klavieru pasaules tumšos taustiņus, sniedzot tiem tik nepieciešamo pieskārienu. Mana atmiņa ir mūzika- tā ir jaunība, mīlestība, sapratne. Tā bija jēga, bet tagad ir tikai putekļi uz aizvērta klavieru vāka. Manas dzīves klavierkoncerts ir noslēdzies.

Es apguļos gultā uz sāna un klausos, ko vēlas teikt mana slimā sirds. Viņa nerunā, bet skan. Sirds spēlē pēdējo skaņdarbu, kas līdzīgs Šopēna prelūdijām- tajā ir ietverta manas eksistences esence. No minora skaņkārtas viņa pāriet mažorā un atkal otrādi. Iestājas apjukums. Skaņdarba sākumā lēnās pusnotis mijas ar ceturtdaļnotīm, bet brīdi vēlāk tas kļūst arvien ātrāks, līnijkopā parādās arī steidzīgās astotdaļnotis. Krūtīs dur- klavieru āmuriņi nesaudzīgi sit pa trauslajām sirds stīgām. Sešpadsmitdaļnotis skaņdarba ritmu ir padarījušas pārāk ātru, sirdij neizturamu. Un sāk trūkt elpa, jūtami klavieru āmuriņu pārsitieni. Acīs migla, kāds pieskaras pie manas miklās plaukstas un cieši jo cieši to satver. Viņš nospiež klavieru kreiso pedāli, un mans skaņdarbs kļūst arvien klusāks un dzīvo ausīm nedzirdams. Pēkšņi klavieru vāks smagi aizcērtas. Es šaustu sevi, līdz liktenīgo šāvienu izdzirdu. Laiks izšāva.

Tik kluss, ka vairs nesāp…

 

3. vieta dzejas kategorijā

Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.4 klases skolnieks Jegors Sņetkovs

***

es droši vien izaugšu
es droši vien
es droši vien varēšu
es nopietni es nudien
es jums solu es pateikšu
šai vietai
to tukšo bet jēgpilno
vārdu
что высота говорит водопаду
Ояр – внеочередному променаду
ko dzimtenei teikusi Toma
улетая в Канаду
ko vīrs saka sievai
съедая помаду

un šobrīd es nevaru?
словно в собачью конуру
уже столь поздно но поутру
выхожу и
люблю
говорю
тесному и не всегда
честному
Болдераю

но то есть мечты
т.к.
сейчас меня волнуешь tikai un vienīgi ты

kaut nav ne mazākās man jausmas
vai gribu es lai zustu tu
vai paliktu uz visu mūsu mūžu
es точно zinu ka nekas šai pasaulē
nav pelnījis моё люблю tikpat
kā tu

tādēļ es būšot karstgalvīgam pusaudzim
ne sapratīšu kā to dara citi
ne uzlikšu šai vietai nospiedumu pats
zinot ka tikai tu un
precizējot
tavas acis
ir vieta manas dvēseles zīmogam
не Pārdaugava и не Bolderāja

jo tintei kā jūtām ir limits

 

3. vieta prozas kategorijā

Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.4 klases skolniece Marta Dreimane

 

ir viegli uzaugt vientuļam, kad pat laternu gaisma neaizsniedz tavas istabas logus, un tu nekad īsti netiec vaļā no lietām, ko tas tev iemāca.

tev ir četri, un tu bļauj pilnā rīklē. tu nezini, kādēļ tā ir, taču tas šķiet pareizi, droši, zināmi. tu vairs neatrodies vienīgajās mājās, ko pazīsti, un nav daudz cita, ko vari iesākt. ārā ir drēgns un līņā, tev vajadzētu patikt atrasties šeit, siltumā un krāsās, un jautrībā, taču tā visa ir par daudz. tu pazīsti šos mazos cilvēkus un viņi pazīst tevi, taču saiknes ir nejaušas, šīs savādās vietas radītas, un nerada tev komfortu. tu apzinies, ka neiederies, un kā buldozers sāc graut citus sev līdzi, lai to mainītu.

tev ir septiņi, un tu vairs neraudi, kaut gan vairāk nekā mazliet to vēlētos. krāsaino vietu tu pameti vien pirms dažiem mēnešiem, un esi par jaunu, lai uz tevi attiektos nostalģija, taču kaut kas joprojām nav kārtībā. mazie cilvēki līdzās tev kļuvuši lielāki, jūsu kolektīvs pārcelts no vienas svešas mājas uz otru un nav mainījies, taču tev ir tik ļoti bail no pārmaiņām, ka, melnos svārkos un baltā blūzē iestīvēta, tu stundu sēdi savā solā un tik tīši neskaties uz nevienu, ka tavā kaklā iemetas krampji. sāk briest naidīguma vilnis.

tev ir deviņi, tu skaties spogulī, tev sametas slikti. tavā dzīvē uzrodas jauni vārdi -govs, sērkociņš, tanks, salmiņš, jebkas, ko šaurā leksika var atlicināt. tu pazīsti divas mājas un ienīsti abas. vilnis aug. nav brīnums, ka problēmu epicentrā esi tieši tu- tik mazā pulkā kādam jāuzņemas vadība, nav tava vaina, ka pārējie nav gatavi, nav piemēroti, nav cienīgi. visiem šķiet, ka tieši viņu pārstrādātie atklātnīšu vārdi būs tie, kas noslaucīs indi no tavām lūpām. ‘būs labi’, viņi saka, ‘nav tava vaina.’ tu vēlētos ticēt, ka tā ir taisnība, taču viens skatiens spogulī liek tavām dūrēm savilkties. tu izvelc nazi no muguras un izgriez savas liekās daļas, kā tīrot sēnes. vairs nekādu asaru. nekādas ievainojamības. tu uzbūvē mūri un pazūdi tajā.

tev ir trīspadsmit. tavas uzmanības valūta ir naids. vienā vai otrā virzienā, pavērsts uz sevi, uz citiem. tu zini, ka izraisi bailes, nepatiku, nožēlu, taču vismaz tu netiec aizmirsta. iepatikties ir neiespējami -vismaz tad, ja tevi redz. tu rodi mieru pirmajā patiesajā draudzībā, sarunās līdz trijiem naktī, sarunās par jebko, sarunās, kas beidzas tikai tad, kad mirst baterija vai otrā pasaules malā noriet saule. taču tas arī beidzas. tevi atstāj vienu. tā vienmēr notiek, kādēļ cerēji, ka jebkas mainīsies? tev redz cauri, nekas, ka nevar redzēt tev garām. niecība, kauna traips, vietas un naudas un laika un rūpju izšķiešana. cunami.

tev ir četrpadsmit un tu sāc domāt, ka kaut kas nav kārtībā. atkal cita vieta, svaigs starts, nekādu cerību vai priekštatu. taču sauja pagātnes kauna tev seko, kā vienmēr. svari nekad nav līdzsvarā. viss ir greizi, no tavas ādas līdz matiem, balsij, sejai, domām. iepriekš nebija iemesla sevi salīdzināt -ar ko, tavas dzīves fonu?-, taču tu redzi, ka neesi kā citi. ne foto, ne dzīvē. ja neko nevari kontrolēt, tad vismaz šo. tu apliec ap rokām važas un sāc skaitīt- 1200, tad 700, mazāk un mazāk. 55 un 18,8, lai neizraisītu bažas, 50 un 17,1, ja viss izdotos. protams, neizdodas, jo sodīt proti labāk, nekā klausīt sev, taču prom netiksi. ūdens līdz potītēm, nekādas izejas.

piecpadsmit- zini taisnību un rodi tajā pārliecību. sešpadsmit- nodota, atkal saindēta, skaitļi slīd uz leju un augšu kā krītošu matu un trīcošu kaulu amerikāņu kalniņi, taču neviens nemana. protams, ir svarīgākas lietas, nekas, ja nevari atcerēties, kad beidzi skatīties pa labi un kreisi pirms šķērso ielu. tu atkal esi prom, tālu prom, un neplāno atgriezties vietā, kur grimi un slīki.

septiņpadsmit. atkal bail, atkal viena. varētu aizrīties, taču viss, kas tev dots, būtu bijis par velti. visa pasaule brūk, izņemot tavu mazo stūrīti- tev atkal ir enkurs, pie kā pieķerties, ar ko runāt šaurajās laika spraugās, kad nekur nav iestājusies nakts. dzimst plāni, kas aptver visu pasauli, pie kājas reālismu. pasaule brūk citā virzienā un parauj tevi līdzi, tu atkal esi tur, kur sāki. ja pazustu, tas pat neiekļūtu statistikā. par tevi ziņotu īsas rindkopas, kuru autori kasīja paurus, lai atcerētos kādu detaļu, jebko, kas norāda, kas biji. to vērot būtu jautri, taču tagad vēro tevi, kļūst neērti. vai ūdens, kas pilda tavas plaušas, beidzot kļūst acīmredzams? varbūt. zini tikai to, ka citiem kļūst neērti atrasties tavā sabiedrībā. kā vienmēr. tu jau sen sev iestāstīji, ka tāds vienmēr bijis tavs mērķis.

gandrīz astoņpadsmit. nekad nedomāji, ka tiksi tik tālu; aiz skaitļa slēpjas neizdibināma tumsa un tajā- bailes. nekas nav mainījies, izņemot- važas šķiet mazliet ciešākas. tu atkal sāc skaitīt. noliegt. slēpt. dzīve ir cikliska, un laternu gaisma, kas apspīd riņķus zem acīm, nerada komfortu.

Ojārs Vācieša Pārdaugavas literārās balvas 2020 uzvarētāji

2020. gada 12. oktobrī Ojāra Vācieša muzejā sadarbībā ar Pārdaugavas izpilddirekciju notika ikgadējais skolēnu literārais konkurss “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2020”. Tajā 38 vidusskolēni no desmit Pārdaugavas skolām muzeja telpās radīja dzejas un prozas darbus.

Konkurss noritēja 12. oktobrī, un tajā piedalījās 38 dalībnieki no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas, Rīgas Katoļu ģimnāzijas, Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas, PIKC NMV Emīla Dārziņa vidusskolas, PIKC NMV Doma kora skolas, PIKC NMV Jaņa Rozentāla mākslas skolas, Rīgas Ostvalda vidusskolas, Rīgas Mūzikas vidusskolas, Ziemeļvalstu ģimnāzijas.

Konkursa žūrijas komisijas sastāvā piedalījās latviešu valodas skolotājas Anita Vanaga, Baiba Sileniece, Iveta Ratinīka, Pārdaugavas Izpilddirekcijas pārstāve Inese Meiere, Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse, žūrijas komisijas priekšsēdētājs, dzejnieks Ronalds Briedis.

13. novembrī, Ojāra Vācieša dzimšanas dienā, līdzās citiem nozīmīgiem svētku pasākumiem tiks publicēts video, kur muzejā Pārdaugavas Literārās balvas ieguvēja Vaida Vovere lasīs godalgoto konkursa darbu “Virs māju jumtiem glūn mēness”. Laureāte ir 3. kursa audzēkne Doma kora skolas Mūziklu nodaļā. Latviešu valodas skolotāja – Ivetas Šimkus.

ŽŪRIJAS VĒRTĒJUMS:

Atzinība:  

“Puspirmā lēdija” – Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 12.4 klases skolniece Elīza Bārbala Saberova
“Zandža” – Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 12. klases skolniece Sigita Sarkane

3. vieta
Dzeja
“S.M.” Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.4 klases skolnieks Jegors Sņetkovs

Proza
“Kanēļacs” Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.4 klases skolniece Marta Dreimane

2. vieta
Dzeja
“Atomkraftwerk” Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 12. klases skolnieks Kristaps Gržibovskis

Proza
“Andromahe” Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas skoliece Ieva Kanepone

1. vieta
“Klementīne” PIKC NMV Rīgas Doma kora skolas 3. kursa audzēkne Vaida Vovere

Konkurss tapis sadarbībā ar Pārdaugavas izpilddirekciju.
Balvas, diplomus un grāmatas par piedalīšanos konkursā jaunieši varēs saņemt individuāli.
Konkursu atbalstīja izdevniecības “Dienas grāmata”, “Neputns”, “Mansards”, “Pētergailis”.