Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2020

2020. gada 12. oktobrī Ojāra Vācieša muzejā sadarbībā ar Pārdaugavas izpilddirekciju notika ikgadējais skolēnu literārais konkurss “Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārā balva 2020”. Tajā 38 vidusskolēni no desmit Pārdaugavas skolām muzeja telpās radīja dzejas un prozas darbus.

Publicējam konkurasa laureātu darbus

 

1. vieta dzejas kategorijā un konkursā kopumā

PIKC NMV Rīgas Doma kora skolas 3. kursa audzēkne Vaida Vovere

***

Virs māju jumtiem glūn mēness
izgriezts no kartona, iesiets makšķerauklā,
iekarināts Rīgas debesu korē
Kāds ‘mākslinieks’ to nopūtis ar sudraba krāsas flakonu,
bezgaumīgi un prasti sirpis glūn

Uz ielām no logiem plūst gaisma
liega un dzeltenīga
kā staipīgs liepziedu medus.

Sēžu uz pieticīga pieturas soliņa,
iespiežu papēžus cementā,
iztaisnojos un cenšos pēc iespējas rāmāk
izelpot, lai neiztraucētu.

Tā man patīk skatīt gleznas,
kad prātu izdodas izlaist no rokām kā glumu medūzu,
kad es eksistēju tikai, lai skatītos.
Patīk tad trulums, ko sajūtu.
miegs nomodā.
Kad vienaldzības meditācija vēlreiz atgādina,
ka esmu tikai kā medus, kurš šķīst,
vasks, kurš pil gar sveces sāniem
un ūdens, kurš nepamanīts iztvaiko.

Šovakar es būšu tikai skatītājs.

Saliecu muguru kā sirpis mēness,
kurš joprojām patētiski glūn.
Aizmirstu ieelpot vai izelpot.
Kūstu uz raupjā cementa virsmas.

Vaska pilītes atsitas pret zemi
un aizripo prom nejaušā bardakā.
Tās ierokas ausgnē, pieķeras veco kastaņu saknēm,
paripo zem riepām un gumijas zolēm.

Palēnām sāku līdzināties sirpim mēnesim.
Esmu tapusi plakana, dekoratīva un aptuvena,
kā daļa vakara scenogrāfijas.

Un kāds vieglums tas ir.

Šūpojos makšķerauklas trapecē, Rīgas debesu korē,
līstu kā gaismas medus no klusiem dzīvokļiem,
pielīpu kāda garāmgājēja zolei
un skatos nepieskardamās.

Gribu mācēt vispirms būt vasks, viss, kas apkārt.
Pirms degu kā svece, sevi aprīdama.

 

2. vieta dzejas kategorijā

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas 12. klases skolnieks Kristaps Gržibovskis

***

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
uzsmēķēt kādu samokrutku pastāvēt
raudzīties uz mazu sunīti
šajās mazajās bezkaunīgajās acīs
redzēt visu pasaules spītu un bezkaunību
jo viņš ar piepūli dirš
es nevaru tikt pāri šim skatam
viena pēc otras viena pēc otras viena pēc otras
tālāk jau dārza brūnajās lapās tinu
lai tiktu pāri ar saindētu elpu bet
dīvainu mieru sirdī
sunītis nolika lieko dvēseli un
vaukšķēdams aizskrēja līdzi
paraudams manas plaušas
maigi nolikties uz zalītes un aizmirsties
bet es netiku
pāri
pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
uzvilkt savas poliamorās brilles lai
piepildītu pasauli ar krāsu un rudens dvašu
nosalst uz aukstajām betona trepēm kāds putniņš
kam uzsēsties virsū lai nejustu
samaitātas domas samaitātas domas samaitātas domas
bet tu taču esi redzējis pasauli
jā es redzēju pasauli samaitātās domās par viņa
spīguļojošajiem matiem suņa sūdiem metāla restēm
plašo dārzu vientuļo ābeli
daudzslāņainu vietējo bomžu kultūrslāni
iespiedies manī
vajag atkal izlaist kādu dūmu lai
saindētu elpu

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
izsāpēt kādu sāpi iz pagajības un kādu sāpi nākamībai
pačurāt pie ābeles rituālā atdodot dzīvības gabalu
kā ar nazi nogriezt strūkliņā atstāt
neskaitāmus nospiedumus ābeles mizā
sakalt prātu ķēdītēs
kur ir mans sunītis ar pasaules spītu un bezkaunību
piepūli
savākt ķēdītes mēslainē ar lāpstiņu un apglabāt starp
vietējo bomžu kultūrslāni jo kaut kāds salds
tas rīts lai atkal aizmirstos un vēljoprojām viņš nav
ticis pāri
bet putniņš sadalījās uz betona kāpnēm
vairs nav nekā un arī zemi jau noslaucīja dārzā

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
palasīt kādu labu grāmatu kur viss visam sen pāri
iedzert kādu alus pudeli no vakardienas bomžu atstātajām
mēģināt uzdejot bet bez poliamorajām brillēm grūti
un beigās atlaisties uz betona trepēm
tepat jau viss ir
kas nekas mēļo bomži vakaros
tepat gan es saldā rītā
mans vecais draugs mazais sunītis jau paļāvīgi
smilkst pie sāna ne viņam iet cauri tām
pāri iešanas metamorfozēm un atkal kāds
zēns jautās vai tautās mēļo bomži
bet tu taču esi redzējis pasauli
jā un kas no tā

pamosties sešos no rīta un iziet dārzā
uzrakstīt kādu rindu ko sapratīs tikai pats
kādā tālā ziemas vakarā un smadzeņu kopēšanas
mehānismi jau sen būs nostrādājuši beigto sunīti
dzīvo putniņu senus dzejas krājumus
kaut kur neceļos pazudušu zēnu
nu jau dārza purvos sagājušo zalienu ar
kupenām pamīšus
nemaz nevajag atraut acis no dārza
pasauli nemēra metriskajā sistēmā un beigtos sunīšos
dzīvos putniņos dzejas krajumos un
neceļos aizgajušos zēnos
es pavasarī kļūšu par daļu no
bomžu kultūrslāņa
tepat
dārzā

 

2. vieta prozas kategorijā

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas skoliece Ieva Kanepone

Tik kluss, ka…

Šorīt vējš pūš laika mērvienībās. Tas caur loga rāmja mazajām spraugām istabā iepūš minūtes, kas modinātājam liek iezvanīties ievērojami agrāk. Putnu knābji kā pulksteņrādītāji liktenīgi sit pie mana loga rūtīm. Pie citu logiem šo pulksteņu sitieni ilgst mēnešus un gadus. Cilvēki mierīgi turpinās dzīvot ar karstām kafijas krūzēm rokās, fonā skanošo radio un mīļāko grāmatu uz naktsgaldiņa, zinot, ka šodien nav diena, kad pulkstenis sajucis prātā un jāmeklē svinīgās drēbes mūža pēdējai sarunai. Šodien es esmu kļuvis par Laika izredzēto. Pie mana loga atskanēja uz rokas pirkstiem saskaitāmi sitieni- katrs stundu garš. Nu tad beidzot Laiks mani ir uzaicinājis uz pēdējo tikšanos.

Jūtu Viņa tuvošanos un vēlmi sevi man atņemt. Bet es Viņu neturu. Lai ņem! Atšķirībā no Nāves  Laiks ir pieklājīgs un šorīt pabrīdināja par savu ierašanos. Varētu domāt, ka Nāve ir visa beigas- bet tas ir Laiks. Vairākus gadus zināt, ka drīz mirsi – tā ir cita veida Nāve. Es Viņu jau satiku- dienā, kad gaiss smaržoja pēc salijušām lapām un ietves bija noklājuši izteiksmīgi spoguļi. Nāve nav melna un kaulaina, kā to rāda filmās. Viņa ir liktenīgs vārds no ārsta mutes. Viņa ir apziņa, ka mājās neviens negaida, lai mierinātu un pateiktu, ka viss būs kārtībā, lai gan tie būtu meli. Nāve ir vientulība. Tik kluss, ka sāp, kad vientulība pieskaras. Viņas pirksti- smilšpapīrs un asaras kā paliekoša tinte manā dvēselē rētas uzzīmē. Vientulība raud un alkst pieskāriena. Es ļaujos. Vismaz kādu varu darīt laimīgu…

Šķiet pulkstenis ir apstājies, kad īstenības izteiksme raksta sapņos, nevis realitātē. Bet tikšķ… Sekundes kā raupjas smiltis izslīd caur drebošajiem pirkstiem, mirstošās minūtes aizlido ar katru elpas trūkuma lēkmi, bet stundas nemanāmi sit- kā dusmu brīdī pianista pirksti tās klavieru taustiņus lēnām iznīcina, dvēselē atstājot nospiedumus. Ak, kā man pietrūkst kalpot šiem nodilušajiem taustiņiem! Sirdī iedegas mīlestība, kad do atrod savu mi un sol, izveidojot dievišķu labskanību, kad pirksti noglāsta arī klavieru pasaules tumšos taustiņus, sniedzot tiem tik nepieciešamo pieskārienu. Mana atmiņa ir mūzika- tā ir jaunība, mīlestība, sapratne. Tā bija jēga, bet tagad ir tikai putekļi uz aizvērta klavieru vāka. Manas dzīves klavierkoncerts ir noslēdzies.

Es apguļos gultā uz sāna un klausos, ko vēlas teikt mana slimā sirds. Viņa nerunā, bet skan. Sirds spēlē pēdējo skaņdarbu, kas līdzīgs Šopēna prelūdijām- tajā ir ietverta manas eksistences esence. No minora skaņkārtas viņa pāriet mažorā un atkal otrādi. Iestājas apjukums. Skaņdarba sākumā lēnās pusnotis mijas ar ceturtdaļnotīm, bet brīdi vēlāk tas kļūst arvien ātrāks, līnijkopā parādās arī steidzīgās astotdaļnotis. Krūtīs dur- klavieru āmuriņi nesaudzīgi sit pa trauslajām sirds stīgām. Sešpadsmitdaļnotis skaņdarba ritmu ir padarījušas pārāk ātru, sirdij neizturamu. Un sāk trūkt elpa, jūtami klavieru āmuriņu pārsitieni. Acīs migla, kāds pieskaras pie manas miklās plaukstas un cieši jo cieši to satver. Viņš nospiež klavieru kreiso pedāli, un mans skaņdarbs kļūst arvien klusāks un dzīvo ausīm nedzirdams. Pēkšņi klavieru vāks smagi aizcērtas. Es šaustu sevi, līdz liktenīgo šāvienu izdzirdu. Laiks izšāva.

Tik kluss, ka vairs nesāp…

 

3. vieta dzejas kategorijā

Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.4 klases skolnieks Jegors Sņetkovs

***

es droši vien izaugšu
es droši vien
es droši vien varēšu
es nopietni es nudien
es jums solu es pateikšu
šai vietai
to tukšo bet jēgpilno
vārdu
что высота говорит водопаду
Ояр – внеочередному променаду
ko dzimtenei teikusi Toma
улетая в Канаду
ko vīrs saka sievai
съедая помаду

un šobrīd es nevaru?
словно в собачью конуру
уже столь поздно но поутру
выхожу и
люблю
говорю
тесному и не всегда
честному
Болдераю

но то есть мечты
т.к.
сейчас меня волнуешь tikai un vienīgi ты

kaut nav ne mazākās man jausmas
vai gribu es lai zustu tu
vai paliktu uz visu mūsu mūžu
es точно zinu ka nekas šai pasaulē
nav pelnījis моё люблю tikpat
kā tu

tādēļ es būšot karstgalvīgam pusaudzim
ne sapratīšu kā to dara citi
ne uzlikšu šai vietai nospiedumu pats
zinot ka tikai tu un
precizējot
tavas acis
ir vieta manas dvēseles zīmogam
не Pārdaugava и не Bolderāja

jo tintei kā jūtām ir limits

 

3. vieta prozas kategorijā

Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 11.4 klases skolniece Marta Dreimane

 

ir viegli uzaugt vientuļam, kad pat laternu gaisma neaizsniedz tavas istabas logus, un tu nekad īsti netiec vaļā no lietām, ko tas tev iemāca.

tev ir četri, un tu bļauj pilnā rīklē. tu nezini, kādēļ tā ir, taču tas šķiet pareizi, droši, zināmi. tu vairs neatrodies vienīgajās mājās, ko pazīsti, un nav daudz cita, ko vari iesākt. ārā ir drēgns un līņā, tev vajadzētu patikt atrasties šeit, siltumā un krāsās, un jautrībā, taču tā visa ir par daudz. tu pazīsti šos mazos cilvēkus un viņi pazīst tevi, taču saiknes ir nejaušas, šīs savādās vietas radītas, un nerada tev komfortu. tu apzinies, ka neiederies, un kā buldozers sāc graut citus sev līdzi, lai to mainītu.

tev ir septiņi, un tu vairs neraudi, kaut gan vairāk nekā mazliet to vēlētos. krāsaino vietu tu pameti vien pirms dažiem mēnešiem, un esi par jaunu, lai uz tevi attiektos nostalģija, taču kaut kas joprojām nav kārtībā. mazie cilvēki līdzās tev kļuvuši lielāki, jūsu kolektīvs pārcelts no vienas svešas mājas uz otru un nav mainījies, taču tev ir tik ļoti bail no pārmaiņām, ka, melnos svārkos un baltā blūzē iestīvēta, tu stundu sēdi savā solā un tik tīši neskaties uz nevienu, ka tavā kaklā iemetas krampji. sāk briest naidīguma vilnis.

tev ir deviņi, tu skaties spogulī, tev sametas slikti. tavā dzīvē uzrodas jauni vārdi -govs, sērkociņš, tanks, salmiņš, jebkas, ko šaurā leksika var atlicināt. tu pazīsti divas mājas un ienīsti abas. vilnis aug. nav brīnums, ka problēmu epicentrā esi tieši tu- tik mazā pulkā kādam jāuzņemas vadība, nav tava vaina, ka pārējie nav gatavi, nav piemēroti, nav cienīgi. visiem šķiet, ka tieši viņu pārstrādātie atklātnīšu vārdi būs tie, kas noslaucīs indi no tavām lūpām. ‘būs labi’, viņi saka, ‘nav tava vaina.’ tu vēlētos ticēt, ka tā ir taisnība, taču viens skatiens spogulī liek tavām dūrēm savilkties. tu izvelc nazi no muguras un izgriez savas liekās daļas, kā tīrot sēnes. vairs nekādu asaru. nekādas ievainojamības. tu uzbūvē mūri un pazūdi tajā.

tev ir trīspadsmit. tavas uzmanības valūta ir naids. vienā vai otrā virzienā, pavērsts uz sevi, uz citiem. tu zini, ka izraisi bailes, nepatiku, nožēlu, taču vismaz tu netiec aizmirsta. iepatikties ir neiespējami -vismaz tad, ja tevi redz. tu rodi mieru pirmajā patiesajā draudzībā, sarunās līdz trijiem naktī, sarunās par jebko, sarunās, kas beidzas tikai tad, kad mirst baterija vai otrā pasaules malā noriet saule. taču tas arī beidzas. tevi atstāj vienu. tā vienmēr notiek, kādēļ cerēji, ka jebkas mainīsies? tev redz cauri, nekas, ka nevar redzēt tev garām. niecība, kauna traips, vietas un naudas un laika un rūpju izšķiešana. cunami.

tev ir četrpadsmit un tu sāc domāt, ka kaut kas nav kārtībā. atkal cita vieta, svaigs starts, nekādu cerību vai priekštatu. taču sauja pagātnes kauna tev seko, kā vienmēr. svari nekad nav līdzsvarā. viss ir greizi, no tavas ādas līdz matiem, balsij, sejai, domām. iepriekš nebija iemesla sevi salīdzināt -ar ko, tavas dzīves fonu?-, taču tu redzi, ka neesi kā citi. ne foto, ne dzīvē. ja neko nevari kontrolēt, tad vismaz šo. tu apliec ap rokām važas un sāc skaitīt- 1200, tad 700, mazāk un mazāk. 55 un 18,8, lai neizraisītu bažas, 50 un 17,1, ja viss izdotos. protams, neizdodas, jo sodīt proti labāk, nekā klausīt sev, taču prom netiksi. ūdens līdz potītēm, nekādas izejas.

piecpadsmit- zini taisnību un rodi tajā pārliecību. sešpadsmit- nodota, atkal saindēta, skaitļi slīd uz leju un augšu kā krītošu matu un trīcošu kaulu amerikāņu kalniņi, taču neviens nemana. protams, ir svarīgākas lietas, nekas, ja nevari atcerēties, kad beidzi skatīties pa labi un kreisi pirms šķērso ielu. tu atkal esi prom, tālu prom, un neplāno atgriezties vietā, kur grimi un slīki.

septiņpadsmit. atkal bail, atkal viena. varētu aizrīties, taču viss, kas tev dots, būtu bijis par velti. visa pasaule brūk, izņemot tavu mazo stūrīti- tev atkal ir enkurs, pie kā pieķerties, ar ko runāt šaurajās laika spraugās, kad nekur nav iestājusies nakts. dzimst plāni, kas aptver visu pasauli, pie kājas reālismu. pasaule brūk citā virzienā un parauj tevi līdzi, tu atkal esi tur, kur sāki. ja pazustu, tas pat neiekļūtu statistikā. par tevi ziņotu īsas rindkopas, kuru autori kasīja paurus, lai atcerētos kādu detaļu, jebko, kas norāda, kas biji. to vērot būtu jautri, taču tagad vēro tevi, kļūst neērti. vai ūdens, kas pilda tavas plaušas, beidzot kļūst acīmredzams? varbūt. zini tikai to, ka citiem kļūst neērti atrasties tavā sabiedrībā. kā vienmēr. tu jau sen sev iestāstīji, ka tāds vienmēr bijis tavs mērķis.

gandrīz astoņpadsmit. nekad nedomāji, ka tiksi tik tālu; aiz skaitļa slēpjas neizdibināma tumsa un tajā- bailes. nekas nav mainījies, izņemot- važas šķiet mazliet ciešākas. tu atkal sāc skaitīt. noliegt. slēpt. dzīve ir cikliska, un laternu gaisma, kas apspīd riņķus zem acīm, nerada komfortu.

Sajūtu maršruts – audiogids “Ojāra soļi”

2020. gada 13. novembrī Fonds INITIUM (Pārdaugavas radošā centra kurators) sadarbībā ar aktieri un audiogida koncepcijas autoru Jāni Kroni, Ojāra Vācieša muzeju un Ojāra Vācieša biedrību atklās Ojāra Vācieša sajūtu, dzejas un mūzikas maršrutu – audiogidu, kurš vedīs dalībniekus pa dzejniekam tuvām, iemīļotām un nozīmīgām Pārdaugavas vietām, vienlaikus maršruta apmeklētājiem atklājot kā Vācieša dzejas pasauli, tā Pārdaugavas kultūrtelpu. Lai arī maršruts tika iecerēts jau pirms globālās pandēmijas sākuma – šobrīd tas savā aktualitātē iegūst vēl jaunu dimensiju, jo audio pastaiga pa vienam vai divatā ir izcils veids kā šajos apstākļos baudīt kultūras piedāvājumu.

Maršruts veidots tā, lai tas ļautu ikvienam piekļūt tuvāk dzejniekam, izjust Pārdaugavu ar Vācieša sajūtu, skatu. Sajūtu ceļojuma pamatā ir audio ieraksts, kurš veidots stereo tehnikā, aktierim Jānim Kronim ierunājot dzejnieka darbus. Maršruta gaitā gājējs nokļūst personiskā piedzīvojumā, kurā, sekojot stāstnieka dotām instrukcijām, tas dodas ceļā, izpildot konkrētus norādījumus.

Sajūtu maršrutam ir īpaši veidota skaņu partitūra, kas sastāv no vairākām komponistu Jākaba Nīmaņa un Edgara Raginska veidotām oriģinālkompozīcijām, kurās dzejnieka daiļrade atklājas atkal jaunā, laikmetīgi muzikālā skatījumā.

Edgars Raginskis skaņdarbus veidojis vokālam, klavierēm, kontrabasam, saksafonam un sitaminstrumentiem (Laura Purena, Edgars Raginskis, Jānis Stafeckis, Arvydas Kazlauskas un Elīna Endzele), savukārt Jēkabs Nīmanis – vokālam, klarnetei, akordeonam un kontrabasam (Baiba Renerte, Jēkabs Nīmanis, Artūrs Noviks un Kristaps Pētersons).  Maršrutu nākotnē plānots papildināt ar projekta MINSKA (māksliniece Marija Linarte) radītajiem skaņdarbiem, papildinot arī maršrutu, piemēram, ar pastaigu pa Torņakalnu, u.c. apkaimes vietām.

Sajūtu maršruts ikvienam pieejams bez maksas, nonākot maršruta starta punktā – skvērā pie Māras dīķa (blakus adresei O.Vācieša iela 15) – un no informatīvā stenda noskanējot QR kodu, kurš aizvedīs līdz SoundCloud vietnē esošajam audio failam.

No 11. novembra Ojāra Vācieša muzejā skatāms arī muzeja ekspozīcijas papildinājums – “Starp dzejoļiem”.  Šī ekspozīcijas daļa vēstīs par Ojāru, kāds viņš ir brīžos starp dzejoļu radīšanu, starp smago un vieglo. Ekspozīcijas papildinājuma autors – scenogrāfs Reinis Suhanovs.

 

Preses relīzi sagatavoja –

Ieva Niedre,

Fonda INITIUM valdes priekšsēdētāja,

Tel. 29722602, e-pasts: ievaniedre@gmail.com

Pārdaugavas literārā balva 2019

Jūsu uzmanībai Ojāra vācieša Pārdaugavas literārās balvas 2019 laureātu darbi.

I vieta

Elīza Priede

 

***

Par visu, kas mums ir, mēs maksājam ar laiku.

 

Izgriezt gabalu no dzīves. Nav tas, kas jādara jaunām sievietēm,

Bet ja nu tomēr,

Tad labāk, lai gadās tagad.

 

Slīkt pagānu acu akačos…

Vai!

Viņu sauca Jēkabs, un es ar viņu spēlējos.

 

Viņš dzīvoja Pārdaugavā. Gandrīz Torņkalnā, bet tomēr Āgenskalnā.

Ejot pie viņa, es vienmēr mazliet apmaldījos

Un sāku domāt par to, ko sen biju izgriezusi.

 

Kad biju maza, “Circenīša Ziemassvētki” man lika raudāt,

Bet to es nometu malā.

Nabadzība bija svešs koncepts. Tāda, kādā tā bija parādīta,

Bet Jēkabs teica, ka es pati esmu trūkums.

 

Raudāt lika arī pieaugšana un vecas mantas,

Bet mātei par to nebildu.

No nāves man bija visvairāk bail piecu gadu vecumā, kad sev likos pavisam maza,

Bet Jēkabs mani laboja, sakot, ka nebiju maza. Biju mazāka.

 

Ziniet,

Visas mājas, kuru durvis ir specifiski netīri baltā krāsā,

Kuru vadi ir atsegti, taču nokrāsoti tā, lai pieskanētu sienai,

Kuru mēbeles ir tumši brūnā krāsā ar akcentiem gaišāk brūnā krāsā,

Kuru grīdu ir apmetusi melna metāla plāksne, uz kuras ir krāsns, kurai ļoti gribas pieskarties,

Atgādina vietu, kurā es dažreiz uzaugu.

 

Tā bija vieta, kur nokritu uz sejas un iesitu bedrīti.

Tā bija vieta, kur pret plīti apdedzināju savu plaukstu.

Tā bija vieta, kur viena svinēju savu pirmo dzimšanas dienu.

Tā bija vieta, kur pati pārģērbos un dalīju sev dāvanas Ziemassvētkos.

pati pirku

pati saiņoju

pati stāvēju un skaitīju

 

Un skaitu joprojām.

skaitu soļus

skaitu kalorijas

skaitu lūgšanas

 

Šajā mājā naudu neskaita,

Bet skaita vārdus

Un laiku.

Laikam.

 

Iegšup un iegšup, un iegšup es griezos uz vietu,

Kur citiem nav būts,

Kamēr netīšām saaugu ar to,

Un, kad liesmās sadega manas saknes,

Es vēlējos mazliet tālāk. Tikt. Prom. Atpakaļ.

 

Tagad tur atgriežoties, man gribas tikai šķaudīt.

 

Bet ziniet,

Jēkabs tur nav bijis, kad domāju par viņu, domāju par pagātni, bet viņš ir tagad. Te. Blakus istabā. Ar mani klāt. Iegšup ieaudzis un pa daļai griezts ārā.


II vieta

 

Emīlija Ozoliņa

Putra

Agrs rīts. Visaptveroša, balta migla. Pilsētas katls vēl ir kluss un gatavojas dienas topošajai putrai. Miers. Trīcošas skudriņas. Tūlīt tas sāksies, katls sāks sildīties.

Es eju pa ielu un esmu kā vientuļš prosas graudiņš lielajā katlā. Paceļas tvaiki, un sāk rasties citi prosas graudiņi līdzās. Kā apjukušas skudras, kuras izlīdušas no sava pūžņa. Tas klusais miers ir pārtapis murdoņā. Tramvajam vairs nav laika būt miegainam. Lai gan… tramvajam nekad nav laika būt miegainam. Visi prosas graudiņi skrien un pārvietojas pa katlu. Vienmēr kavē. Ak! Kā tad bez manis! Katram ir sava vieta un uzdevums. Prosas graudiņi plūst viens otram garām – pa augšu, pa apakšu, gar sāniem. Reizēm notiek sadursme, un gadās, ka tie salīp kopā un pārvietojas kā viens vesels, kā skābekļa molekula, kurai nepieciešams otrs atoms. Šīs molekulas turpina kustību un pārvietojas arvien ātrāk un ātrāk.

Tomēr prosas putra briest un kļūst aizvien mazāk vietas. Man ir grūti elpot šajā šaurībā, man vajag gaisu. Citi no virspuses mani nospiež. Man jāizlaužas augšpusē, tāpēc jāpārvietojas ātrāk. Taču divatā to nevar, jāatdalās no otras puses. Es kustos, grozos, vibrēju un beidzot esmu viena.

Cenšos spraukties cauri, man jāpagrūž citi malā.

Es jūtu gaisu, kas man pieplūst. Tas dod man spēku. Esmu pašā virsotnē. Jau atkal sākas pārmaiņas pēc šī īsā miera mirkļa, un arī citi vēlas tikt augšā! Man pietrūkst manas otras skābekļa molekulas, kas palīdzētu noturēties gaisā. Vienam ir ļoti grūti palikt virsotnē, tāpēc sāku slīdēt lejup. Atkal esmu nebeidzamā kustībā, kura šķiet tikai paātrinās. Tāpēc jau tramvajā nedrīkst gulēt!

Visi graudiņi turpina rotēt viens ap otru, taču lielākā daļa tā arī nesaskrienas. Kāpēc tā? Varbūt temps ir par ātru? Mēs nepaspējam salipt kopā, jo paskrienam viens otram garām. Kā lai atrod tieši savu grudiņu?

Kustība turpinās, taču kļūst lēnāka. Vietas kļūst aizvien mazāk, un visi jau ir noguruši no nebeidzamās kustības. Virs mums uzliek vāku un rodas kondensāts. Mazie pilieniņi pil uz uzkarsušajiem prosas graudiņiem un pēc spēcīgās mutuļošanas patīkami atspirdzina, un beidzot lēnām iestājas miers. Kāds paceļ vāku, un nolaižas tvaiks.


III vieta

 

Marta Dreimane

Tīrs, zvaigžņots pulss.

Neapšaubāmi ir dienas, kad jūties tā, it kā tu slīktu, un tavs prāts lēca pirmais, un sirds, apsverot visas opcijas, kājām izvirza piedāvājumu lekt līdzi. Šī attālā diena bija viena no tām. Ceturtā pēc kārtas, īstenībā, bet krietni spēcīgāka par visām pārējām. Tik ļoti, ka es attapos pie melnas, putojošas jūras paisuma iespaidā.

Mana pirmā doma, nieka divas minūtes pēc tam, kad sālsūdens bija apšļakstījis manas kailās potītes un nežēlīgas žēlsirdības vārdā atgriezis tām jušanas spēju, bija smags, izjusts, spēcīgs: ‘’Kāpēc?’’

Šis pārdzīvojums bija mani tā aizrāvis, ka vairs nevarēju uzturēt savas dzīves performanci, un vārds pārtecēja pār manām lūpām kā pēdējā siekala pēc smagas vemšanas. Un tas bija divtik pretīgs, jo es to vēlējos. Tiešām – kāpēc? Uzdodot jautājumu, parasti iegūst atbildi, un man tiešām nebija ko zaudēt. Tāpēc es vaicāju zvaigznēm un jūrai: ‘’Kā jūs ar to tiekat galā?’’

Bija stulbi to nodomāt un vēl stulbāk gaidīt, ka pastaigas rezultātā kas mainīsies. Ja tā būtu, visi to darītu, ne? Tomēr es paliku uz laipas jūras krastā un klausījos. Tobrīd negribējās to atzīt, bet es klausījos savā sirdī. Skatoties debesu robotajā atspulgā uz ūdens virsmas, bija nedaudz vieglāk saprast ideju, kā sadzīvot ar sevi.

Mans skatiens pavērsās augšup, tālu virs pēdējā pilsētas gaismu nospieduma. Nebija tik vēls, tāpēc tumsa vēl nebija sasniegusi savu zenītu, tomēr, dzīvojot pilsētā, tik skaidrā melnībā ievītas debesis vēl nebiju redzējusi. Tās bija tumšas par spīti tam, ka tās izcaurumoja mazās, aukstās, attālās, bet tomēr īstās zvaigznes. Jā, pilsētā šādu skatu neredzēt. Tikai tūkstošiem laternu stratēģiski novietotas, lai radītu nakts ilūziju.

Kaut kur dziļi manā prātā nozibēja doma, ka tieši tāpēc laukus uzskata par laimīgākiem. Zvaigznes pie tiem uzturējās vienmēr, bet pilsētā – tikai avārijas situācijās. Bet zvaigžņu spēks nebija to skaitā, lai cik to vēlētos cilvēks, kas plāno aizdegt vēl duci laternu un spuldžu, lai arī pilsētai dotu nakts mieru.

Tas vakars bija savāds. Manas problēmas neizgaisa veidā, kādu es biju gaidījusi. nebija nekādas lielas atklāsmes vai satikšanās, kas visu izmainītu. No jūras es iemācījos tikai vienu – elpot pašai savā ritmā, nevis tādā, kādu no tevis sagaida pasaule. Zvaigznes man paskaidroja, kā spīdēt pat tad, ja šķiet, ka neviens neskatās, kaut sev par prieku, tikai lai pierādītu, ka vari. Un tas palīdz. Ne tad, kad kavē tramvajs, darba ir vairāk, nekā jebkad varētu padarīt vai pilsētas putekļi smacē. Jūra un zvaigznes, un pārējās dabas šķautnes, ir vajadzīgas dvēselei. Tāda kā vakcīna, vai mazs nocietinājums. Un ar to pietiks.

Stalti Latvijai – no Kurzemes līdz Pārdaugavai

30. oktobrī plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā (Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 19) sarunu cikla „Runā Pārdaugava” ietvaros notiks tikšanās ar folkloristi, līvu kultūras tradīciju sargātāju un folkloras kopas „Skandinieki” dibinātāju Helmī Stalti.

Folkloriste un kultūras personība Helmī Stalte ir dzimusi Āgenskalnā, kolcenieku Oskara un Marijas Staltu ģimenē. Rīgā liktenīgi satikās Helmī no Kurzemes līviem un Dainis no Vidzemes līviem. Pārdaugavā dzīvojot, Stalti un viņu dibinātie „Skandinieki” ar savām dziesmām sauca pretoties padomju varai. Dzima Dziesmotā revolūcija.

Helmī Stalte, aicinot tikties, saka: „Daugava – līvu Vēna, Likteņupe, Veļu upe. Pārcelsimies pāri Daugavai gan laikā, gan atmiņās par vērtīgiem, īpašiem notikumiem un cilvēkiem, kuri nu jau ir garajā mūžā, bet atstājuši Latvijā neizdzēšamas pēdas.”

Par šo laiku var teikt arī Ojāra Vācieša vārdiem:
“Kuries
slīpā lietū, mana uguns,
kuries!

Buries
pāri senču kauliem,
mana sirdsapziņa,
buries!

Kur ies
mana tauta,
mana dūša
tur ies.[..]”

Ieejas maksa: 2.00 EUR.
Skolēniem, studentiem, pensionāriem: 1.50 EUR.

Vairāk informācijas: speciāliste Dace Micāne-Zālīte
+ 371 67619905, + 371 67614015; dace.zalite@memorialiemuzeji.lv

Ojāra Vācieša muzeja rīkots publisks pasākums.
Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

Pārdaugavas literārā balva. Dzeja 2018

Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas 2018 laureāti dzejas kategorijā

I vieta
Elmārs Toms Mauerzaks (praktiskais latvietis), Āgenskalna Valsts ģimnāzija

***
Skat, skat!
Tur, otrā krastā
Pastaigājas divas neaizmirstulītes!

Raupja, pelēka akmens statuja –
Varbūt aprimis ūdens vulkāns…

Kas tas?
Tas pelēkais akmens cilvēks?
Tas – aizmirstulītis.

Kad Māras dīķī tas
Savu atspulgu skatīs,
Svētā ūdens asaras
No sejas nošķels tam lieko…

***

Man mājās
uz kumodes
prāvesta svētīts ūdens
un eļļa

Man mājās
skapītī
melnā krāsa
(viens litrs)

Man mājās
plauktiņā
medaljons
(cepts svētajā eļļā)

***
Dzenis izkalis
Ozolbasā caurumus,
Iekšā vārnas sanesušas
Pusdienu komplektu paciņas.

Praktiskais latvietis:
“Vai jūs zinājāt, ka
ģitāra ir gatavais
putnu būrītis?!”

Ar klavieru taustiņiem sen jau
Seniori spēlē dambreti,
Bet no pedāļiem, rāmja un stīgām
Izgudro jaunu divriteni.

Un kur nu vēl visi skursteņu fagoti,
Tējkannu svilpes un naktsvijoles!

Kruīza kuģu taurēm piebalso
Sprīdīšu, laimes meklētāju,
Mašīnu stabules un
Barokālās Vanšu tilta ērģeles.

Un kurš gan vairs rībinās
Centrāltirgus pāršķeltās bungas,
Kad aust Āgenskalna tirgus rīts,
Tirgotāji atver savu nojumes partitūru
Un vecais televīzijas tornis šūpojas
Kā diriģenta zizlis?

 

 

II vieta
Kirils Ēcis (Orests Silabriedis), Āgenskalna Valsts ģimnāzija

***
he
he
hel
hehlo
hekole
heplopl
helikpol
hep
he
hepolkolopolo
hepilok
helipklopt
helipokoloplot
he
hpelop
hpeloptero
heptloreptoper
hetiloplopteperolip
helkolopeleptor
he
he

eh

***

Igor
Rita

Tāli
Ieva
Klāv

Vilma
Ilze
Egīl
Guna
Līva
Inga

Tom
Elza
Vīlip
Int

Nora
Ester
Paul
Anet
Zane
Ivar
Telma

šajā pasaulē mums nav vārdu
zeme ir svaiga
es tevi iestādu sev priekšā

***
es vairs neticu gadalaikiem šī steiga ir dekoratīva tur no parka puses atskan bērnu klaigas mums ir par maizes lai apmierinātu parka pīles radiatoros ieskrien karstais ūdens neviens to nepamana kā atvadās mitrums tev ir pārāk resni pirksti lai tos iebāztu rozetē man tāpat tam nav laika pēc brokastīm mazajam grāfam pienesa globusu viņa guvernante radīja ar pirkstu un grāfam bija jānosauc kas tas ir

 

 

III vieta
Marta Madara Grantiņa (Visurgājējs), NMV Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola

Gājējs kas dūdo un pīpo
Kam pirksti ir sasieti mezglos
Gājējs kas pārēdies
Zem papeles nomalē maskējas

Gājējs tik ārišķīgs
Gājējs komunālajā dzīvoklī tik atšķirīgs

Gājējs ar sievieti
Pieredzējušu iebrīnu nemīlīgu
Gājējs namā
Kas transportu gāzu sildīts
Gājējs naktī
Kas caur ceļamkrānu degtajiem sārtajiem punktiem
Zvaigznājus velk

Gājējs kas plaukstošu zālāju redz
Par melnzemi nedomā
Sēklām un auglību

Gājējs ko vecas sievietes priecē
Kuru rokas ar ziepēm dziedē

Gājējs kam plaukstas
Kā ar asfaltu apvilktas
Sausas saplaisājušas un lielas
Gājējs kas piedegušos mūros sevi drūmi mūrē
Gājējs kas nezin kur doties nav gājējs – visurgājējs

Gājējs alpīnists
Kas rītos rāpjas sev pāri

Gājējs bedrē iekritis
Gadiem tagad kārpās

Gājējs
Kas visai zemītei apgājis apkārt
Tagad citāds

Gājējs
Visurgājējs

Pārdaugavas literārā balva. Proza 2018

Ik gadu Ojāra vācieša muzejā tiek rīkots Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas konkurss, kura ietvaros Pārdaugavas vidusskolu audzēkņi muzeja telpās raksta radošus darbus dzejā un prozā. Jūsu uzmanībai konkursa laureāti Prozas kategorijā.

 

I vieta

Ramona Cimziete (Kurmis), MNV Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola

Istabā ar sešām sienām ir tumši un droši kā zem segas. Divi jauni un apreibuši dezertieri izbāzuši galvas pa mazu četrstūra lodziņu un sarunājas pavisam klusi, baiļodamies nodot sevi četrām mieru mīlošām ģimenēm, kuras uztur dzīvu smilšu un citu gružu rotāciju daudzsienu istabu kaktos.

(es mierīgi varētu tagad te aizmigt uz grīdas LABĀK NEVAJAG bet es varētu šajā apkārtnē visur ir droši un visur ir manas mājas es vienreiz augustā kad bija jau auksti sagaidīju saullēktu ļermontova parkā es redzēju kā visas reizē izdziest ielas laternas ar tādu knikšķi iestājas rīts TAS IR JAUKI [kādu brīdi neatskan ne skaņas] PAGA MAN ZVANA TĀ IR MAMMA VIŅA LAIKAM IR MĀJĀS AĻĻO DA SPAKOINA JA UŽE VSJO DĻA ŠKOĻE SĢELALA)

Istabā ar sešām sienām ir ar krāsu nošmulēta akmens flīžu grīda, smagi pakāpieni un vijīgas melna metāla margas ar koka maliņu, kas, lielu un mazu roku un dibenu nobraucīta, kļuvusi gluži gluda. Mazajam logam ir aplupis tumša koka rāmis un neliels metāla rokturis, kas mīl sprūst. Divi apreibuši dezertieri tup, glīti salikuši celīšus un rociņas, it kā iegrimuši lūgšanā. Dievs pārrauga viņus un klusi plivinās, ieķēries zirnekļa tīklā istabas augšējā stūrī.

(PASKATIES TUR VAI TU REDZI TUR LOGĀ IR PĒDA pēda JĀ TUR KĀDS SKATĀS TELEVIZORU kāpēc tas basketbola laukums tur ir tik balts ES NEZINU BET FORŠI izskatās ērti jā trakie viņi vēl žāvē drēbes uz striķa ir taču tik auksti tās sasals JĀ)

Istabā ar sešām sienām smaržo pēc mitras zemes, alus un sandalkoka. Divi dezertieri sāp un sapņo, un ar traģisku noteiktību paliek sēžam uz akmens grīdas.

ĀRĀ IR LIETUS UN RUDENS.

(VAI TEV VISS IR LABI nezinu es esmu ļoti nogurusi paldies zini tu nekad nedrīksti mirt NEĀKSTIES ES PAR TO PADOMĀŠU VAI VĒLIES IZIET izejam)

 

II vieta

Anna Jansone (Nurks), Āgenskalna Valsts ģimnāzija

Sēdekļi jauni.. izskatās mīkstāki par iepriekšējiem, vēl neesmu izsēdējusi laikam. Gan jau, ka tie iepriekšējie arī kādreiz bija mīkstāki, nezinu, neesmu jau šeit nemaz tik ilgi. Vispār es parasti kājās stāvu, tā vieglāk. Labāk, lai sēž tā.. labāk, lai kāds cits sēž, jā. Lai sēž. Stieņi arī tādi spožāki, dzeltenāki, lampas zilākas. Grīda gan netīra. Pirmais autobuss, pirmā pietura, bet tāpat netīra. Nez tikai, ar ko, pēc dubļiem īsti neizskatās. Autobuss jauns, spožs, reklāmas citas, sēdekļi citi, stop pogas citas, bet maršruts tas pats. Neviena pietura, neviena pati nav mainījusies. Neviena nav atņemta. Kaut vienu varēja atņemt. Apbraukt Māras dīķim pa otru pusi. Tāpat nevienam tas zeķu grausts nepatīk. Tā būtu ātrāk, patīkamāk, drošāk, mierīgāk, nebūtu.. nebūtu gan, jā. Nebūtu vis. Varētu izlaist šo pieturu. Manējā ir nākamā, tik kādas trīsdesmit sekundes jābrauc. Galīgi nav laika domāt. Bet runāt gan ir. Pateikt gan var daudz.

Jūs esat skaista.
Es to vienkārši tāpat pateicu, man tā gribējās.
Man šķiet, ka ir svarīgi tā pateikt.
Ziniet, mans vīrs mani nosauca par neglītu.
Cik jums gadu? Es minētu kādi trīsdesmit. Jūs esat ļoti skaista.
Vai es arī esmu skaista?
Jums ir ļoti skaisti mati, ziniet.
Es negribu jums uzbāzties, es tikai tāpat, jūs patiešām esat skaista.
Es jau zinu, ka neesmu neglīta, es tik tāpat, sāpīgi, ziniet.
Piedodiet, es vienkārši domāju, jūs sapratīsiet, jūs esat ļoti skaista.
Jā, man laikam jākāpj ārā. Piedodiet.

Vienkārši neņemiet galvā.

Viņa parasti apsēžas man tuvu. Brauc vienu pieturu. Jaunajos autobusos var piesēsties tuvāk. Bet es nesēžu. Un viņa nekad nerunā ar mani. Mēs turamies pie viena stieņa, bet viņa uz mani neskatās. Es vienreiz nolakoju nagus, spilgtus, sarkanus, bet viņa todien apsēdās vēl tālāk. Viņa runā ar citām tantēm. Viņas ir skaistas. Viņas vienmēr skatās ārā pa logu. Jaunajos autobusos stikli divtik biezi. Viņas saka, lai viņa neņem galvā, nekad nesaka, ka viņa ir skaista. Es pateiktu. Bet viņa ar mani nerunā. Es pateiktu, bet viņa nekad nestāv. Stāvēt ir vieglāk, kāpēc viņa nestāv? Es vairs negribu, lai viņa kāpj iekšā. Ja nebūtu pieturas, viņa nevarētu iekāpt. Izkāpt arī nē. Viņai nav bail no jaunā autobusa. Citiem ir. Šodien cilvēku ir krietni mazāk, daudz vairāk brīvu vietu. Izkāpjam mēs kopā, bet vienmēr ejam pretējos virzienos. Viņa dodas pretī graustam. Blakus ir Māras dīķis. Es ceru, ka viņa iet uz dīķi. Dīķis ir kluss, lai cik tur cilvēku nebūtu, tas vienmēr ir kluss. Rāms, mierīgs. Mani tas nomierina vienmēr, pietiek ar vienu apli apkārt. Reizēm vajag divus. Ar diviem gan nekad nav bijis par maz. Viņai gan klusuma ir gana. Mēs varētu iet kopā. Beidzot nebūtu kluss. Tad mēs abas staigātu. Abas būtu vienādi. Es gribu viņai pastāstīt.

Varbūt vienkārši ar kājām jāiet. Ārā tumšs, neko redzēt nevar. Izņemot autobusus. Autobusi vienmēr braukā apkārt. Un ja nu viņa uz soliņa pieturā sēž un runā ar skaistu tanti? Ko tad darīt?

Es gribu ar viņu pastaigāt pa parku. Arkādijas parkā vienmēr ir bērni. Bērni vienmēr ir priecīgi. Varbūt viņa arī ir bērns.

Kāpēc viņa ar mani nerunā? Es nevaru runāt ar viņu. Viņa taču runā ar visām skaistajām tantēm.

Vai es neesmu skaista?

 

III vieta

Katrīna Paula Felsberga (Tinte), NMV Rīgas Doma kora skola

Pāri Daugavai – te ir tā īstā dzīve, pēc kuras jūs vienmēr ilgojaties. Starp šķībo māju iepuvušajiem dēļiem, uz Nometņu un Slokas ielas stūra mājas nodrupušā balkona, aiz vecajiem koka logiem, kuros ziemu guļ iepelējušas lupatas. Šeit vienmēr atvērts karnevāls.

Lai te nokļūtu, nepietiek tikai ar 10. tramvaja biļeti. Ielūgumus saņem tikai īpaši viesi. Iesvētībās jāpiedalās visiem, un ne jau katrs tās iztur. Bet, ja Pārdaugava tevi par labu atzīst, tad biedra karti ieliec žaketes krūšu kabatā un nepazaudē. Daudzi par to ir gatavi dot zelta un sudraba monētas, bet Pārdaugavai tās nevajag. Viņas bagātība neslēpjas gludā asfaltā un pārpildītos lielveikalu maisos, bet gan puķu tantēs Āgenskalna tirgū pavasara svētdienā, raibajos kaķos uz vasaras ielas, kuri sveic un sagaida katru pretimnācēju darbadienu rītos, varenajos ozolos pie Torņakalna baznīcas, kuri rudenī no senajām pūra lādēm atkal velk laukā savus oranžos lapu kroņus un trolejbusa pieturā gulošajos, kuri, aizvien gaidot, aukstajās ziemas naktīs apsegušies ar sasmakušām sapņu segām. Āgenskalns, Torņkalns – tie mūsu pērkontēvi, Atgāzne, Mārupīte – mūsu mātes, kuru lielajos vēderos mēs ik rudeni sildāmies.

Te labāk nenāc, ja kur jāskrien. Cauri netiksi. Pārdaugavai nepatīk, ja steidzas – viņa grib lēnu pastaigu pa gadsimtu nogludināto bruģi un stundām garas telefonsarunas sēņu lietū. Vēl viņai patīk, ja smaida. Un kā tad lai nesmaida, ja atkal jaunlaulātos uz Arkādija parka tiltiņa aprej pīļu bars?