Dzeja, ko lasa vai plēš. Ojārs Vācietis un bērnu literatūra.

30. septembrī plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejs Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 19, aicina uz sarunu vakaru “Dzeja, ko lasa vai plēš. Ojārs Vācietis un bērnu literatūra. ”, kas noris pasākumu cikla “Vācietis un laiks” ietvaros. Vakarā viesosies dzejniece, redaktore, bērnu grāmatu autore un izdevēja Inese Zandere.

Līdzās dzejai pieaugušajiem Ojārs Vācietis rakstījis arī dzejoļus bērniem. Daudzi no tiem izkāpuši no grāmatas lappusēm – gan tie, kas pārtapuši dziesmās ar Imanta Kalniņa mūziku un atdzīvojušies Rozes Stiebras režisētajā multiplikācijas filmā “Kabata” (1983.), gan saviļņojošais “Tu esi”, ko dziedājis un čukstējis teju ikviens skolēnu koris. Ojāra Vācieša bērnu dzejoļu varoņus pazīst kā liels tā mazs – zvirbuli, kuram pazuda māsa, mušu, kas nezināja, kas ir duša, šausmīgo Šlopster-Klopsteru, kurš izkoda Mēnesim robu, un citus. Daudzus no tiem atdzejojumos iepazinuši bērni aiz Latvijas robežām.

Rakstīt dzeju bērniem, pēc Ojāra Vācieša domām, ir liela atbildība. Viņš rūpīgi sekojis līdzi notiekošajam latviešu un pasaules bērnu dzejā, analizējis, pārdomājis, kritizējis un atzinis par labu esam. Par visu šo runāsim sarunu vakarā kopā ar Inesi Zanderi.

Inese Zandere (1958) ir latviešu dzejniece, rakstniece, bērnu grāmatu autore un redaktore, strādājusi arī laikrakstos “Pionieris” un “Diena”, bijusi viena no žurnāla “Rīgas Laiks” dibinātājiem. Ineses Zanderes dzeja plaši komponēta, izmantota animācijas filmās, viņa ir populārās animācijas “sērijas “Lupatiņi” scenāriste, Ērika Ešenvalda operas “Iemūrētie” un citu muzikāli dramatisku darbu libretiste. Inese Zandere saņēmusi Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā, Literatūras gada balvu par grāmatām “Iekšiņa un āriņa” un “Melnās čūskas maiznīca”, Jāņa Baltvilka balvu Bērnu literatūrā, Autortiesību  bezgalības balvu, iekļauta IBBY Goda sarakstā un nominēta Astridas Lindgrēnes memoriālajai balvai. Par devumu literatūrā un žurnālā “Rīgas Laiks” saņēmusi augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni  (2008) un LR Kultūras ministrijas Atzinības rakstu par spilgtu ieguldījumu Latvijas literatūrā, bērnu literatūras un ilustrācijas attīstībā Latvijā (2018).

Ieejas maksa: 2,00 EUR,
Skolēniem, studentiem, senioriem: 1,50 EUR.

Vairāk informācijas: Dora Pauzere
+ 371 67619905, + 371 67614015; dora.pauzere@memorialiemuzeji.lv

Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

Akmeņu valoda

26. augustā plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejs Rīgā, Ojāra Vācieša ielā 19, aicina uz sarunu vakaru “Akmeņu valoda”, kas noris pasākumu cikla “Vācietis un laiks” ietvaros. Vakarā viesosies novadpētnieks Ivars Logins, lai stāstītu par akmeņu izpēti, nozīmi un nostāstiem par tiem.

Nenoliedzama vērtība mūsu zemē ir akmeņi un ļaužu saglabātie nostāsti par tiem. Tie aizrāvuši gan dzejnieku Ojāru Vācieti, gan arī novadpētnieku Ivaru Loginu, kuram pēdējo desmit gadu laikā izdevies apzināt daudzus zīmīgus akmeņus, to skaitā arī tādus, kas pelnījuši nopietnu zinātnisku izpēti.

Skolas gados radusies interese par vēsturi sākotnēji aizvedusi Ivaru Loginu uz Rīgas Pionieru pils arheologu pulciņu. Pirmā vasara, kurā iepazīta praktiskā arheoloģija, atstājusi neizdzēšamas atmiņas par izrakumiem Aizkraukles pilskalnā un Lībiešu upuralās, un, gadiem ejot, interese par vēsturi un novadpētniecību nav mazinājusies. Iepazīšanās ar dabas retumu krātuves dibinātāju Gunti Eniņu Ivaru Loginu aizvedusi vairākās interesantās Latvijas dabas vērtību apzināšanas ekspedīcijās.

Arī Ojāra Vācieša dzejā un apkārtnē akmeņi ir klātesoši. Pie dzejnieka mājās stāv divas bruģakmeņu kaudzes, kuras viņš par 25 rubļiem savulaik atpircis no ceļa strādniekiem un uzdāvinājis sievai Ludmilai. Jau vēlāk Ojārs uz šīm pašām kaudzēm pozē fotogrāfijai.

Brīžos, kad neraksta dzeju, Ojārs Vācietis vācis iežu un minerālu paraugus. Jau skolas gados viņš visai nopietni apsvēris iespēju studēt ģeogrāfiju, un interese par dabas procesiem saglabājusies visu mūžu. Minerālus meklējis tepat Latvijā, vēlāk arī Sibīrijā. No turienes minerālu paraugus sūtījis arī viņa skolas dienu draugs ģeologs Gunārs Grāvis. Vēlāk tie, ietīstīti avīžpapīrā, glabājās dzejnieka rakstāmgaldā – itin kā nevīžīgi, tomēr Vācietis raksta “šodien man jāiemācās runāt akmeņu valodā”.

Ieejas maksa: 2,00 EUR,
Skolēniem, studentiem, senioriem: 1,50 EUR.
Vairāk informācijas: Speciālists Mārtiņš Bērziņš
+ 371 67619905, + 371 67614015; martins.berzins@memorialiemuzeji.lv
Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

Pārdaugavas literārā balva 2019

Jūsu uzmanībai Ojāra vācieša Pārdaugavas literārās balvas 2019 laureātu darbi.

I vieta

Elīza Priede

 

***

Par visu, kas mums ir, mēs maksājam ar laiku.

 

Izgriezt gabalu no dzīves. Nav tas, kas jādara jaunām sievietēm,

Bet ja nu tomēr,

Tad labāk, lai gadās tagad.

 

Slīkt pagānu acu akačos…

Vai!

Viņu sauca Jēkabs, un es ar viņu spēlējos.

 

Viņš dzīvoja Pārdaugavā. Gandrīz Torņkalnā, bet tomēr Āgenskalnā.

Ejot pie viņa, es vienmēr mazliet apmaldījos

Un sāku domāt par to, ko sen biju izgriezusi.

 

Kad biju maza, “Circenīša Ziemassvētki” man lika raudāt,

Bet to es nometu malā.

Nabadzība bija svešs koncepts. Tāda, kādā tā bija parādīta,

Bet Jēkabs teica, ka es pati esmu trūkums.

 

Raudāt lika arī pieaugšana un vecas mantas,

Bet mātei par to nebildu.

No nāves man bija visvairāk bail piecu gadu vecumā, kad sev likos pavisam maza,

Bet Jēkabs mani laboja, sakot, ka nebiju maza. Biju mazāka.

 

Ziniet,

Visas mājas, kuru durvis ir specifiski netīri baltā krāsā,

Kuru vadi ir atsegti, taču nokrāsoti tā, lai pieskanētu sienai,

Kuru mēbeles ir tumši brūnā krāsā ar akcentiem gaišāk brūnā krāsā,

Kuru grīdu ir apmetusi melna metāla plāksne, uz kuras ir krāsns, kurai ļoti gribas pieskarties,

Atgādina vietu, kurā es dažreiz uzaugu.

 

Tā bija vieta, kur nokritu uz sejas un iesitu bedrīti.

Tā bija vieta, kur pret plīti apdedzināju savu plaukstu.

Tā bija vieta, kur viena svinēju savu pirmo dzimšanas dienu.

Tā bija vieta, kur pati pārģērbos un dalīju sev dāvanas Ziemassvētkos.

pati pirku

pati saiņoju

pati stāvēju un skaitīju

 

Un skaitu joprojām.

skaitu soļus

skaitu kalorijas

skaitu lūgšanas

 

Šajā mājā naudu neskaita,

Bet skaita vārdus

Un laiku.

Laikam.

 

Iegšup un iegšup, un iegšup es griezos uz vietu,

Kur citiem nav būts,

Kamēr netīšām saaugu ar to,

Un, kad liesmās sadega manas saknes,

Es vēlējos mazliet tālāk. Tikt. Prom. Atpakaļ.

 

Tagad tur atgriežoties, man gribas tikai šķaudīt.

 

Bet ziniet,

Jēkabs tur nav bijis, kad domāju par viņu, domāju par pagātni, bet viņš ir tagad. Te. Blakus istabā. Ar mani klāt. Iegšup ieaudzis un pa daļai griezts ārā.


II vieta

 

Emīlija Ozoliņa

Putra

Agrs rīts. Visaptveroša, balta migla. Pilsētas katls vēl ir kluss un gatavojas dienas topošajai putrai. Miers. Trīcošas skudriņas. Tūlīt tas sāksies, katls sāks sildīties.

Es eju pa ielu un esmu kā vientuļš prosas graudiņš lielajā katlā. Paceļas tvaiki, un sāk rasties citi prosas graudiņi līdzās. Kā apjukušas skudras, kuras izlīdušas no sava pūžņa. Tas klusais miers ir pārtapis murdoņā. Tramvajam vairs nav laika būt miegainam. Lai gan… tramvajam nekad nav laika būt miegainam. Visi prosas graudiņi skrien un pārvietojas pa katlu. Vienmēr kavē. Ak! Kā tad bez manis! Katram ir sava vieta un uzdevums. Prosas graudiņi plūst viens otram garām – pa augšu, pa apakšu, gar sāniem. Reizēm notiek sadursme, un gadās, ka tie salīp kopā un pārvietojas kā viens vesels, kā skābekļa molekula, kurai nepieciešams otrs atoms. Šīs molekulas turpina kustību un pārvietojas arvien ātrāk un ātrāk.

Tomēr prosas putra briest un kļūst aizvien mazāk vietas. Man ir grūti elpot šajā šaurībā, man vajag gaisu. Citi no virspuses mani nospiež. Man jāizlaužas augšpusē, tāpēc jāpārvietojas ātrāk. Taču divatā to nevar, jāatdalās no otras puses. Es kustos, grozos, vibrēju un beidzot esmu viena.

Cenšos spraukties cauri, man jāpagrūž citi malā.

Es jūtu gaisu, kas man pieplūst. Tas dod man spēku. Esmu pašā virsotnē. Jau atkal sākas pārmaiņas pēc šī īsā miera mirkļa, un arī citi vēlas tikt augšā! Man pietrūkst manas otras skābekļa molekulas, kas palīdzētu noturēties gaisā. Vienam ir ļoti grūti palikt virsotnē, tāpēc sāku slīdēt lejup. Atkal esmu nebeidzamā kustībā, kura šķiet tikai paātrinās. Tāpēc jau tramvajā nedrīkst gulēt!

Visi graudiņi turpina rotēt viens ap otru, taču lielākā daļa tā arī nesaskrienas. Kāpēc tā? Varbūt temps ir par ātru? Mēs nepaspējam salipt kopā, jo paskrienam viens otram garām. Kā lai atrod tieši savu grudiņu?

Kustība turpinās, taču kļūst lēnāka. Vietas kļūst aizvien mazāk, un visi jau ir noguruši no nebeidzamās kustības. Virs mums uzliek vāku un rodas kondensāts. Mazie pilieniņi pil uz uzkarsušajiem prosas graudiņiem un pēc spēcīgās mutuļošanas patīkami atspirdzina, un beidzot lēnām iestājas miers. Kāds paceļ vāku, un nolaižas tvaiks.


III vieta

 

Marta Dreimane

Tīrs, zvaigžņots pulss.

Neapšaubāmi ir dienas, kad jūties tā, it kā tu slīktu, un tavs prāts lēca pirmais, un sirds, apsverot visas opcijas, kājām izvirza piedāvājumu lekt līdzi. Šī attālā diena bija viena no tām. Ceturtā pēc kārtas, īstenībā, bet krietni spēcīgāka par visām pārējām. Tik ļoti, ka es attapos pie melnas, putojošas jūras paisuma iespaidā.

Mana pirmā doma, nieka divas minūtes pēc tam, kad sālsūdens bija apšļakstījis manas kailās potītes un nežēlīgas žēlsirdības vārdā atgriezis tām jušanas spēju, bija smags, izjusts, spēcīgs: ‘’Kāpēc?’’

Šis pārdzīvojums bija mani tā aizrāvis, ka vairs nevarēju uzturēt savas dzīves performanci, un vārds pārtecēja pār manām lūpām kā pēdējā siekala pēc smagas vemšanas. Un tas bija divtik pretīgs, jo es to vēlējos. Tiešām – kāpēc? Uzdodot jautājumu, parasti iegūst atbildi, un man tiešām nebija ko zaudēt. Tāpēc es vaicāju zvaigznēm un jūrai: ‘’Kā jūs ar to tiekat galā?’’

Bija stulbi to nodomāt un vēl stulbāk gaidīt, ka pastaigas rezultātā kas mainīsies. Ja tā būtu, visi to darītu, ne? Tomēr es paliku uz laipas jūras krastā un klausījos. Tobrīd negribējās to atzīt, bet es klausījos savā sirdī. Skatoties debesu robotajā atspulgā uz ūdens virsmas, bija nedaudz vieglāk saprast ideju, kā sadzīvot ar sevi.

Mans skatiens pavērsās augšup, tālu virs pēdējā pilsētas gaismu nospieduma. Nebija tik vēls, tāpēc tumsa vēl nebija sasniegusi savu zenītu, tomēr, dzīvojot pilsētā, tik skaidrā melnībā ievītas debesis vēl nebiju redzējusi. Tās bija tumšas par spīti tam, ka tās izcaurumoja mazās, aukstās, attālās, bet tomēr īstās zvaigznes. Jā, pilsētā šādu skatu neredzēt. Tikai tūkstošiem laternu stratēģiski novietotas, lai radītu nakts ilūziju.

Kaut kur dziļi manā prātā nozibēja doma, ka tieši tāpēc laukus uzskata par laimīgākiem. Zvaigznes pie tiem uzturējās vienmēr, bet pilsētā – tikai avārijas situācijās. Bet zvaigžņu spēks nebija to skaitā, lai cik to vēlētos cilvēks, kas plāno aizdegt vēl duci laternu un spuldžu, lai arī pilsētai dotu nakts mieru.

Tas vakars bija savāds. Manas problēmas neizgaisa veidā, kādu es biju gaidījusi. nebija nekādas lielas atklāsmes vai satikšanās, kas visu izmainītu. No jūras es iemācījos tikai vienu – elpot pašai savā ritmā, nevis tādā, kādu no tevis sagaida pasaule. Zvaigznes man paskaidroja, kā spīdēt pat tad, ja šķiet, ka neviens neskatās, kaut sev par prieku, tikai lai pierādītu, ka vari. Un tas palīdz. Ne tad, kad kavē tramvajs, darba ir vairāk, nekā jebkad varētu padarīt vai pilsētas putekļi smacē. Jūra un zvaigznes, un pārējās dabas šķautnes, ir vajadzīgas dvēselei. Tāda kā vakcīna, vai mazs nocietinājums. Un ar to pietiks.

Pārdaugavas literārā balva. Proza 2018

Ik gadu Ojāra vācieša muzejā tiek rīkots Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas konkurss, kura ietvaros Pārdaugavas vidusskolu audzēkņi muzeja telpās raksta radošus darbus dzejā un prozā. Jūsu uzmanībai konkursa laureāti Prozas kategorijā.

 

I vieta

Ramona Cimziete (Kurmis), MNV Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola

Istabā ar sešām sienām ir tumši un droši kā zem segas. Divi jauni un apreibuši dezertieri izbāzuši galvas pa mazu četrstūra lodziņu un sarunājas pavisam klusi, baiļodamies nodot sevi četrām mieru mīlošām ģimenēm, kuras uztur dzīvu smilšu un citu gružu rotāciju daudzsienu istabu kaktos.

(es mierīgi varētu tagad te aizmigt uz grīdas LABĀK NEVAJAG bet es varētu šajā apkārtnē visur ir droši un visur ir manas mājas es vienreiz augustā kad bija jau auksti sagaidīju saullēktu ļermontova parkā es redzēju kā visas reizē izdziest ielas laternas ar tādu knikšķi iestājas rīts TAS IR JAUKI [kādu brīdi neatskan ne skaņas] PAGA MAN ZVANA TĀ IR MAMMA VIŅA LAIKAM IR MĀJĀS AĻĻO DA SPAKOINA JA UŽE VSJO DĻA ŠKOĻE SĢELALA)

Istabā ar sešām sienām ir ar krāsu nošmulēta akmens flīžu grīda, smagi pakāpieni un vijīgas melna metāla margas ar koka maliņu, kas, lielu un mazu roku un dibenu nobraucīta, kļuvusi gluži gluda. Mazajam logam ir aplupis tumša koka rāmis un neliels metāla rokturis, kas mīl sprūst. Divi apreibuši dezertieri tup, glīti salikuši celīšus un rociņas, it kā iegrimuši lūgšanā. Dievs pārrauga viņus un klusi plivinās, ieķēries zirnekļa tīklā istabas augšējā stūrī.

(PASKATIES TUR VAI TU REDZI TUR LOGĀ IR PĒDA pēda JĀ TUR KĀDS SKATĀS TELEVIZORU kāpēc tas basketbola laukums tur ir tik balts ES NEZINU BET FORŠI izskatās ērti jā trakie viņi vēl žāvē drēbes uz striķa ir taču tik auksti tās sasals JĀ)

Istabā ar sešām sienām smaržo pēc mitras zemes, alus un sandalkoka. Divi dezertieri sāp un sapņo, un ar traģisku noteiktību paliek sēžam uz akmens grīdas.

ĀRĀ IR LIETUS UN RUDENS.

(VAI TEV VISS IR LABI nezinu es esmu ļoti nogurusi paldies zini tu nekad nedrīksti mirt NEĀKSTIES ES PAR TO PADOMĀŠU VAI VĒLIES IZIET izejam)

 

II vieta

Anna Jansone (Nurks), Āgenskalna Valsts ģimnāzija

Sēdekļi jauni.. izskatās mīkstāki par iepriekšējiem, vēl neesmu izsēdējusi laikam. Gan jau, ka tie iepriekšējie arī kādreiz bija mīkstāki, nezinu, neesmu jau šeit nemaz tik ilgi. Vispār es parasti kājās stāvu, tā vieglāk. Labāk, lai sēž tā.. labāk, lai kāds cits sēž, jā. Lai sēž. Stieņi arī tādi spožāki, dzeltenāki, lampas zilākas. Grīda gan netīra. Pirmais autobuss, pirmā pietura, bet tāpat netīra. Nez tikai, ar ko, pēc dubļiem īsti neizskatās. Autobuss jauns, spožs, reklāmas citas, sēdekļi citi, stop pogas citas, bet maršruts tas pats. Neviena pietura, neviena pati nav mainījusies. Neviena nav atņemta. Kaut vienu varēja atņemt. Apbraukt Māras dīķim pa otru pusi. Tāpat nevienam tas zeķu grausts nepatīk. Tā būtu ātrāk, patīkamāk, drošāk, mierīgāk, nebūtu.. nebūtu gan, jā. Nebūtu vis. Varētu izlaist šo pieturu. Manējā ir nākamā, tik kādas trīsdesmit sekundes jābrauc. Galīgi nav laika domāt. Bet runāt gan ir. Pateikt gan var daudz.

Jūs esat skaista.
Es to vienkārši tāpat pateicu, man tā gribējās.
Man šķiet, ka ir svarīgi tā pateikt.
Ziniet, mans vīrs mani nosauca par neglītu.
Cik jums gadu? Es minētu kādi trīsdesmit. Jūs esat ļoti skaista.
Vai es arī esmu skaista?
Jums ir ļoti skaisti mati, ziniet.
Es negribu jums uzbāzties, es tikai tāpat, jūs patiešām esat skaista.
Es jau zinu, ka neesmu neglīta, es tik tāpat, sāpīgi, ziniet.
Piedodiet, es vienkārši domāju, jūs sapratīsiet, jūs esat ļoti skaista.
Jā, man laikam jākāpj ārā. Piedodiet.

Vienkārši neņemiet galvā.

Viņa parasti apsēžas man tuvu. Brauc vienu pieturu. Jaunajos autobusos var piesēsties tuvāk. Bet es nesēžu. Un viņa nekad nerunā ar mani. Mēs turamies pie viena stieņa, bet viņa uz mani neskatās. Es vienreiz nolakoju nagus, spilgtus, sarkanus, bet viņa todien apsēdās vēl tālāk. Viņa runā ar citām tantēm. Viņas ir skaistas. Viņas vienmēr skatās ārā pa logu. Jaunajos autobusos stikli divtik biezi. Viņas saka, lai viņa neņem galvā, nekad nesaka, ka viņa ir skaista. Es pateiktu. Bet viņa ar mani nerunā. Es pateiktu, bet viņa nekad nestāv. Stāvēt ir vieglāk, kāpēc viņa nestāv? Es vairs negribu, lai viņa kāpj iekšā. Ja nebūtu pieturas, viņa nevarētu iekāpt. Izkāpt arī nē. Viņai nav bail no jaunā autobusa. Citiem ir. Šodien cilvēku ir krietni mazāk, daudz vairāk brīvu vietu. Izkāpjam mēs kopā, bet vienmēr ejam pretējos virzienos. Viņa dodas pretī graustam. Blakus ir Māras dīķis. Es ceru, ka viņa iet uz dīķi. Dīķis ir kluss, lai cik tur cilvēku nebūtu, tas vienmēr ir kluss. Rāms, mierīgs. Mani tas nomierina vienmēr, pietiek ar vienu apli apkārt. Reizēm vajag divus. Ar diviem gan nekad nav bijis par maz. Viņai gan klusuma ir gana. Mēs varētu iet kopā. Beidzot nebūtu kluss. Tad mēs abas staigātu. Abas būtu vienādi. Es gribu viņai pastāstīt.

Varbūt vienkārši ar kājām jāiet. Ārā tumšs, neko redzēt nevar. Izņemot autobusus. Autobusi vienmēr braukā apkārt. Un ja nu viņa uz soliņa pieturā sēž un runā ar skaistu tanti? Ko tad darīt?

Es gribu ar viņu pastaigāt pa parku. Arkādijas parkā vienmēr ir bērni. Bērni vienmēr ir priecīgi. Varbūt viņa arī ir bērns.

Kāpēc viņa ar mani nerunā? Es nevaru runāt ar viņu. Viņa taču runā ar visām skaistajām tantēm.

Vai es neesmu skaista?

 

III vieta

Katrīna Paula Felsberga (Tinte), NMV Rīgas Doma kora skola

Pāri Daugavai – te ir tā īstā dzīve, pēc kuras jūs vienmēr ilgojaties. Starp šķībo māju iepuvušajiem dēļiem, uz Nometņu un Slokas ielas stūra mājas nodrupušā balkona, aiz vecajiem koka logiem, kuros ziemu guļ iepelējušas lupatas. Šeit vienmēr atvērts karnevāls.

Lai te nokļūtu, nepietiek tikai ar 10. tramvaja biļeti. Ielūgumus saņem tikai īpaši viesi. Iesvētībās jāpiedalās visiem, un ne jau katrs tās iztur. Bet, ja Pārdaugava tevi par labu atzīst, tad biedra karti ieliec žaketes krūšu kabatā un nepazaudē. Daudzi par to ir gatavi dot zelta un sudraba monētas, bet Pārdaugavai tās nevajag. Viņas bagātība neslēpjas gludā asfaltā un pārpildītos lielveikalu maisos, bet gan puķu tantēs Āgenskalna tirgū pavasara svētdienā, raibajos kaķos uz vasaras ielas, kuri sveic un sagaida katru pretimnācēju darbadienu rītos, varenajos ozolos pie Torņakalna baznīcas, kuri rudenī no senajām pūra lādēm atkal velk laukā savus oranžos lapu kroņus un trolejbusa pieturā gulošajos, kuri, aizvien gaidot, aukstajās ziemas naktīs apsegušies ar sasmakušām sapņu segām. Āgenskalns, Torņkalns – tie mūsu pērkontēvi, Atgāzne, Mārupīte – mūsu mātes, kuru lielajos vēderos mēs ik rudeni sildāmies.

Te labāk nenāc, ja kur jāskrien. Cauri netiksi. Pārdaugavai nepatīk, ja steidzas – viņa grib lēnu pastaigu pa gadsimtu nogludināto bruģi un stundām garas telefonsarunas sēņu lietū. Vēl viņai patīk, ja smaida. Un kā tad lai nesmaida, ja atkal jaunlaulātos uz Arkādija parka tiltiņa aprej pīļu bars?