Pārdaugavas literārā balva. Proza 2018

Ik gadu Ojāra vācieša muzejā tiek rīkots Ojāra Vācieša Pārdaugavas literārās balvas konkurss, kura ietvaros Pārdaugavas vidusskolu audzēkņi muzeja telpās raksta radošus darbus dzejā un prozā. Jūsu uzmanībai konkursa laureāti Prozas kategorijā.

 

I vieta

Ramona Cimziete (Kurmis), MNV Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola

Istabā ar sešām sienām ir tumši un droši kā zem segas. Divi jauni un apreibuši dezertieri izbāzuši galvas pa mazu četrstūra lodziņu un sarunājas pavisam klusi, baiļodamies nodot sevi četrām mieru mīlošām ģimenēm, kuras uztur dzīvu smilšu un citu gružu rotāciju daudzsienu istabu kaktos.

(es mierīgi varētu tagad te aizmigt uz grīdas LABĀK NEVAJAG bet es varētu šajā apkārtnē visur ir droši un visur ir manas mājas es vienreiz augustā kad bija jau auksti sagaidīju saullēktu ļermontova parkā es redzēju kā visas reizē izdziest ielas laternas ar tādu knikšķi iestājas rīts TAS IR JAUKI [kādu brīdi neatskan ne skaņas] PAGA MAN ZVANA TĀ IR MAMMA VIŅA LAIKAM IR MĀJĀS AĻĻO DA SPAKOINA JA UŽE VSJO DĻA ŠKOĻE SĢELALA)

Istabā ar sešām sienām ir ar krāsu nošmulēta akmens flīžu grīda, smagi pakāpieni un vijīgas melna metāla margas ar koka maliņu, kas, lielu un mazu roku un dibenu nobraucīta, kļuvusi gluži gluda. Mazajam logam ir aplupis tumša koka rāmis un neliels metāla rokturis, kas mīl sprūst. Divi apreibuši dezertieri tup, glīti salikuši celīšus un rociņas, it kā iegrimuši lūgšanā. Dievs pārrauga viņus un klusi plivinās, ieķēries zirnekļa tīklā istabas augšējā stūrī.

(PASKATIES TUR VAI TU REDZI TUR LOGĀ IR PĒDA pēda JĀ TUR KĀDS SKATĀS TELEVIZORU kāpēc tas basketbola laukums tur ir tik balts ES NEZINU BET FORŠI izskatās ērti jā trakie viņi vēl žāvē drēbes uz striķa ir taču tik auksti tās sasals JĀ)

Istabā ar sešām sienām smaržo pēc mitras zemes, alus un sandalkoka. Divi dezertieri sāp un sapņo, un ar traģisku noteiktību paliek sēžam uz akmens grīdas.

ĀRĀ IR LIETUS UN RUDENS.

(VAI TEV VISS IR LABI nezinu es esmu ļoti nogurusi paldies zini tu nekad nedrīksti mirt NEĀKSTIES ES PAR TO PADOMĀŠU VAI VĒLIES IZIET izejam)

 

II vieta

Anna Jansone (Nurks), Āgenskalna Valsts ģimnāzija

Sēdekļi jauni.. izskatās mīkstāki par iepriekšējiem, vēl neesmu izsēdējusi laikam. Gan jau, ka tie iepriekšējie arī kādreiz bija mīkstāki, nezinu, neesmu jau šeit nemaz tik ilgi. Vispār es parasti kājās stāvu, tā vieglāk. Labāk, lai sēž tā.. labāk, lai kāds cits sēž, jā. Lai sēž. Stieņi arī tādi spožāki, dzeltenāki, lampas zilākas. Grīda gan netīra. Pirmais autobuss, pirmā pietura, bet tāpat netīra. Nez tikai, ar ko, pēc dubļiem īsti neizskatās. Autobuss jauns, spožs, reklāmas citas, sēdekļi citi, stop pogas citas, bet maršruts tas pats. Neviena pietura, neviena pati nav mainījusies. Neviena nav atņemta. Kaut vienu varēja atņemt. Apbraukt Māras dīķim pa otru pusi. Tāpat nevienam tas zeķu grausts nepatīk. Tā būtu ātrāk, patīkamāk, drošāk, mierīgāk, nebūtu.. nebūtu gan, jā. Nebūtu vis. Varētu izlaist šo pieturu. Manējā ir nākamā, tik kādas trīsdesmit sekundes jābrauc. Galīgi nav laika domāt. Bet runāt gan ir. Pateikt gan var daudz.

Jūs esat skaista.
Es to vienkārši tāpat pateicu, man tā gribējās.
Man šķiet, ka ir svarīgi tā pateikt.
Ziniet, mans vīrs mani nosauca par neglītu.
Cik jums gadu? Es minētu kādi trīsdesmit. Jūs esat ļoti skaista.
Vai es arī esmu skaista?
Jums ir ļoti skaisti mati, ziniet.
Es negribu jums uzbāzties, es tikai tāpat, jūs patiešām esat skaista.
Es jau zinu, ka neesmu neglīta, es tik tāpat, sāpīgi, ziniet.
Piedodiet, es vienkārši domāju, jūs sapratīsiet, jūs esat ļoti skaista.
Jā, man laikam jākāpj ārā. Piedodiet.

Vienkārši neņemiet galvā.

Viņa parasti apsēžas man tuvu. Brauc vienu pieturu. Jaunajos autobusos var piesēsties tuvāk. Bet es nesēžu. Un viņa nekad nerunā ar mani. Mēs turamies pie viena stieņa, bet viņa uz mani neskatās. Es vienreiz nolakoju nagus, spilgtus, sarkanus, bet viņa todien apsēdās vēl tālāk. Viņa runā ar citām tantēm. Viņas ir skaistas. Viņas vienmēr skatās ārā pa logu. Jaunajos autobusos stikli divtik biezi. Viņas saka, lai viņa neņem galvā, nekad nesaka, ka viņa ir skaista. Es pateiktu. Bet viņa ar mani nerunā. Es pateiktu, bet viņa nekad nestāv. Stāvēt ir vieglāk, kāpēc viņa nestāv? Es vairs negribu, lai viņa kāpj iekšā. Ja nebūtu pieturas, viņa nevarētu iekāpt. Izkāpt arī nē. Viņai nav bail no jaunā autobusa. Citiem ir. Šodien cilvēku ir krietni mazāk, daudz vairāk brīvu vietu. Izkāpjam mēs kopā, bet vienmēr ejam pretējos virzienos. Viņa dodas pretī graustam. Blakus ir Māras dīķis. Es ceru, ka viņa iet uz dīķi. Dīķis ir kluss, lai cik tur cilvēku nebūtu, tas vienmēr ir kluss. Rāms, mierīgs. Mani tas nomierina vienmēr, pietiek ar vienu apli apkārt. Reizēm vajag divus. Ar diviem gan nekad nav bijis par maz. Viņai gan klusuma ir gana. Mēs varētu iet kopā. Beidzot nebūtu kluss. Tad mēs abas staigātu. Abas būtu vienādi. Es gribu viņai pastāstīt.

Varbūt vienkārši ar kājām jāiet. Ārā tumšs, neko redzēt nevar. Izņemot autobusus. Autobusi vienmēr braukā apkārt. Un ja nu viņa uz soliņa pieturā sēž un runā ar skaistu tanti? Ko tad darīt?

Es gribu ar viņu pastaigāt pa parku. Arkādijas parkā vienmēr ir bērni. Bērni vienmēr ir priecīgi. Varbūt viņa arī ir bērns.

Kāpēc viņa ar mani nerunā? Es nevaru runāt ar viņu. Viņa taču runā ar visām skaistajām tantēm.

Vai es neesmu skaista?

 

III vieta

Katrīna Paula Felsberga (Tinte), NMV Rīgas Doma kora skola

Pāri Daugavai – te ir tā īstā dzīve, pēc kuras jūs vienmēr ilgojaties. Starp šķībo māju iepuvušajiem dēļiem, uz Nometņu un Slokas ielas stūra mājas nodrupušā balkona, aiz vecajiem koka logiem, kuros ziemu guļ iepelējušas lupatas. Šeit vienmēr atvērts karnevāls.

Lai te nokļūtu, nepietiek tikai ar 10. tramvaja biļeti. Ielūgumus saņem tikai īpaši viesi. Iesvētībās jāpiedalās visiem, un ne jau katrs tās iztur. Bet, ja Pārdaugava tevi par labu atzīst, tad biedra karti ieliec žaketes krūšu kabatā un nepazaudē. Daudzi par to ir gatavi dot zelta un sudraba monētas, bet Pārdaugavai tās nevajag. Viņas bagātība neslēpjas gludā asfaltā un pārpildītos lielveikalu maisos, bet gan puķu tantēs Āgenskalna tirgū pavasara svētdienā, raibajos kaķos uz vasaras ielas, kuri sveic un sagaida katru pretimnācēju darbadienu rītos, varenajos ozolos pie Torņakalna baznīcas, kuri rudenī no senajām pūra lādēm atkal velk laukā savus oranžos lapu kroņus un trolejbusa pieturā gulošajos, kuri, aizvien gaidot, aukstajās ziemas naktīs apsegušies ar sasmakušām sapņu segām. Āgenskalns, Torņkalns – tie mūsu pērkontēvi, Atgāzne, Mārupīte – mūsu mātes, kuru lielajos vēderos mēs ik rudeni sildāmies.

Te labāk nenāc, ja kur jāskrien. Cauri netiksi. Pārdaugavai nepatīk, ja steidzas – viņa grib lēnu pastaigu pa gadsimtu nogludināto bruģi un stundām garas telefonsarunas sēņu lietū. Vēl viņai patīk, ja smaida. Un kā tad lai nesmaida, ja atkal jaunlaulātos uz Arkādija parka tiltiņa aprej pīļu bars?

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *