Brīvdabas koncertsaruna “Gaujas straumē”

Turpinot Ojāra Vācieša muzejā aizsākto sarīkojumu ciklu “Vācietis un laiks”, 29. jūlijā plkst. 18.00 muzeja dārzā notiks īpaši Gaujas tēmai veltīts brīvdabas koncerts un sarunu vakars “Gaujas straumē”.

Viesos koklētāja Latvīte Cirse un māksliniece Sandra Strēle.
Brīvdabas koncertā “Gaujas straumē” muzicēs koklētāja Latvīte Cirse, izpildot savas kompozīcijas un tautasdziesmu apdares no pirmā solo albuma “Mana kokle” (2020) un topošā šūpuļdziesmu albuma. Savukārt muzeja dārzā eksponētās mākslinieces Sandras Strēles gleznas, kā arī viņas vadītās Jaunpiebalgas mākslas skolas darbu kolekcija aicinās iepazīt dažādos Gaujas tēlus, izpausmes un upes radītās emocijas vizuālos darbos. Vakaru vadīs muzeja speciāliste Dace Micāne-Zālīte.

Koncertā skanēs Ojāra Vācieša dzeja par Gauju no dzejoļu cikla “Gaujas vasaras serenādes”. Cikls (1974–1979) ir sava veida radīta kinematogrāfiska dzejas skice, kurā cilvēks un mītiskais, kas sastopams Gaujā un ap Gauju, savijas kopīgā dzejas un dabas ainavā. Daba Ojāra Vācieša dzejā ir nemitīgi klātesoša, bet upe Gauja ieņem dievinātas un mitoloģizētas būtnes vietu dzejnieka poētiskajā kartē. Koncertā izskanēs arī Ojāra Vācieša balss ieraksti – dzejoļi par Gauju, no nesen muzejā izdotā dzejnieka balss ieraktsu krājuma CD “Runā Ojārs Vācietis”.

Turpinot muzeja iesākto šīs vasaras tēmu “Ojārs Vācietis un Gauja”, muzeja zālē aplūkojama arī četru mākslinieku – Lienes Kainaizes, Guntas Brakovskas, Aijas Princes, Andreja Bovtoviča – gleznu izstāde “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju”. Izstāde aplūkojama līdz 29. augustam.

Pasākums notiek sadarbībā ar Pārdaugavas radošo centru un fondu “Initium”. Pasākumā laikā darbosies bārs un kafejnīca.

Izstāde “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju”

Ojāra Vācieša muzejā (Rīga, Ojāra Vācieša iela 19) no 9. jūlija līdz 29. augustam aplūkojama izstāde “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju”, kurā aplūkojamas četru mākslinieku gleznas – veltījumi dzejnieka iemīļotajai Gaujai.

Upes Gaujas tēls Ojāra Vācieša dzejā ir īpaši iemīļots, arī dzejnieka biogrāfijas kartē Gauja rit blakus. Viņa dzejā upe ir cilvēciskota, gandrīz fiziski mīlama kā sieviete –Gaujai ir sudrabkurpītes, kuras apāvusi, viņa tek uz priekšu. Viņa arī dēmoniska, dzīves ņemoša, viņas krastos iemīlas, skūpstās, dzer kāzas un pavada bērēs. Dzejoļu ciklā “Gaujas vasaras serenādes” no nepublicēto dzejoļu klāsta (1974-1979) radīta kinematogrāfiska dzejas skice, kurā cilvēks un mītiskais, kas sastopams Gaujā un ap Gauju, savijas kopīga dzejas un dabas ainavā.

Ja Rainis bija Daugavas dziesminieks, tad Ojārs Vācietis – Gaujas: “Saule arī vairs nebija tā, kas vasarā – spožā, baltā, bet jau mazliet vara krāsā, un, staigājot pa Gaujmalas kraujām, likās, ka smaržo ne vien pļavas un dārzi, bet arī pati sarkanā saules gaisma.” (Ojārs Vācietis “Tās dienas acīm”, 1959)

Saules gaisma un dabas krāsas gleznotājam ir īpaši svarīgas, kad tiek gleznots plenērā. Ojāra Vācieša muzejā no 9. jūlija līdz 29. augustam izstādē “Dievs bija iemīlējies, pasaulē laizdams Gauju” satikušies gleznotāji Laine Kainaize, Andrejs Bovtovičs, Aija Prince un Gunta Brakovska, lai dalītos ar saviem Gaujas stāstiem gleznās.
Māksliniece Gunta Brakovska stāsta: “Esmu rīdziniece, bet manas otrās mājas ir Carnikavā, netālu no Gaujas. Teiksmaini izlīkumojot savu upes ceļu no Vidzemes augstienes, Gauja brīva ieplūst Rīgas jūras līcī. Gauja mani saista glezniecībā kā skaista, noslēpumaina, viltīga upe, kuras mainīgā gultne, atvari un straumes prasījušas cilvēku dzīvības.

Visiedvesmojošākā man šķiet Gaujas krasta šķautne, uz kuras aug Sīmanēnu svētozols. Mūsu senči izjuta šīs vietas fascinējošo enerģiju, pielūdzot Sīmanēnu. Man laimējās būt par liecinieci Sīmanēnu svētozola glābšanai. Dabas retumu krātuves dibinātājs un vadītājs Guntis Eniņš ar domubiedriem pēc 2019. gada vētras izglāba Sīmanēna svētozolu. Bija nogāzies milzīgais stumbrs un, kā par brīnumu, tomēr turējās viens zars. Slīpajā nogāzē izdevās nostiprināt svētā ozola dzīvības zaru. Un sirmais dižozols tomēr zaļo vēl šodien!

Radošo iedvesmu gūstu, gleznojot majestātiski varenās devona klintis un iežus Gaujas krastos. Ērgļu klintis, Sietiņiezis ir tie dabas objekti, pie kuriem gribas atgriezties glezniecībā.”

Gleznotāja Laine Kainaize: “Gauja un jaunība. Manas agrīnās atmiņas ir no Murjāņu vasarām, kad droši kāpu upes vidū pludināto baļķu mugurās un ļāvos, lai upe nes. Vai vienkārši peldēju ūdens vēsuma veldzēta.
Vēlākos laikos gan vairāk paliku krastā ar krāsu kasti un jaunu audeklu.”

Gleznotāja Aija Prince: “Gauja – upe strauja, atvaru reiboņi, krauju atspulgi, ūdens čaloņa, smilšu sēres, mākoņu mēles… Glezna “Gaujai” ir no cikla “Veltījums Dzejniekam”, kurš tapa dzejnieka 75. gadskārtas atcerei. Ojāra Vācieša dzejoļi “Gauja”, “Krauja”, “Gaujas migla” bija tiešs pamudinājums manam ceļojumam pa Gauju ievziedu laikā, kur arī tapa glezna “Gauja.”

Gleznotājs Andrejs Bovtovičs: “Gauja ir kā nabassaite, kas savieno ar māti Latviju.”

Vairāk informācijas: Dace Micāne-Zālīte; + 371 67619905, + 371 67614015; dace.zalite@memorialiemuzeji.lv

Zūdošais Torņakalns

No 2. jūnija līdz pat 12. septembrim Ojāra Vācieša muzejā (Ojāra Vācieša iela 19, Rīga) aplūkojama Torņkalna attīstības biedrības un Valda Gavara fotoizstāde “Zūdošais Torņakalns”.
Izstādē apskatāmas video un foto dokumentu liecības par tiem Torņakalna apkaimes vides un arhitektūras objektiem, kas pēc dzelzceļa “Rail Baltica” izbūves vairs nekad nebūs ieraugāmi līdzšinējā veidolā. Ir būtiski atstāt vismaz video un foto liecības par to, kāda izskatījās Torņakalna apkaime iepriekš, lai saglabātu Rīgas vēsturisko un kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm.
“Rail Baltica” dzelzceļa līnijas apstiprinātā trase šķērsos Latvijas teritoriju 263 kilometru garumā un stiepsies cauri Latvijai. Tās izbūves rezultātā būtiski mainīsies Torņakalna apkaimes izskats, tiks pilnībā likvidēti vairāki kultūrvēsturiski un arhitektūras objekti Torņakalna apkaimē, tai skaitā Torņakalna ielas dzelzceļa pārvads, kas ir pirmais un vecākais monolītā betona tilts, celts vēl 1909. gadā; Altonavas ielas tilts – pārvads; Brīvzemnieka ielas pārvads; Lutera Torņkalna baznīca; stacija, piemineklis represētajiem – vagoniņš; vairāki simti koku, veselas ielas ar apkaimei raksturīgu privātmāju apbūvi, piemēram, Indriķa ielas posms.
Visi šie objekti ir fiksēti pilnīgās un kvalitatīvās video un foto liecībās, lai par tiem paliktu pietiekami skaidra informācija, kā arī vēsturiski nozīmīgi dokumenti. Nedrīkst pieļaut, ka visu šo objektu vizuālās liecības pazūd nebūtībā un nav pieejama nākamajām paaudzēm, kam nebūs iespējas vērot dabā veco Torņakalna apkaimes izskatu.
Fotogrāfs Valdis Gavars par šo izstādi stāsta: “Tepat ir staigājis Ojārs Vācietis, risinājušies Māra Bērziņa grāmatā “Svina garša” aprakstītie notikumi.
Var, protams, pārmest nevajadzīgu sentimentu un pieķeršanos vecām un savu laiku nokalpojušām lietām. Tomēr kultūras pieminekļi tieši tāpēc tiek sargāti, lai no paaudzes paaudzē nodotu stāstu par valsts tapšanas un veidošanās vēsturi, un dotu iespēju šai vēsturei pieskarties – caur kultūras artefaktiem, lietišķās mākslas priekšmetiem un arhitektūras pieminekļiem.”

Vairāk informācijas: Speciālists Mārtiņš Bērziņš
+ 371 67619905, + 371 67614015; martins.berzins@memorialiemuzeji.lv

Izstāde “Divdesmit pavasari”

No 2. jūnija līdz 4. jūlijam Ojāra Vācieša muzejā (Rīgā, O. Vācieša ielā 19) Torņakalnā aplūkojama turpat netālu mītošās Rīgas Lutera Draudzes mākslinieku kopas darbu izstāde “20 pavasari”.Rīgas Lutera draudzes mākslinieku izstādes Ojāra Vācieša muzejā notiek jau 20 gadus. Ik pavasari ap Lieldienu laiku, Pūpolsvētdienā vai kādā citā svētdienā pēc dievkalpojuma mākslinieki pulcējas muzejā, lai dalītos priekā, kā arī godinātu namatēvu, klausoties dzeju, baudot mākslu. Mākslinieki reiz pat izvēlējās katrs pa vienam Vācieša dzejolim kā vadmotīvu savam darbam, un dzejoļi kļuva par izstādes sastāvdaļu.
Rīgas Lutera draudzes mākslinieki par sevi stāsta: “Esam ļoti dažādi, katrs savā mākslas veidā vai stilā unikāli, profesionāli mākslinieki. Gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, dizaineri un keramiķi. Bet ikreiz kāda vārdā nenosaukta intuīcija palīdz atnest uz izstādi tādu darbu, ka tie visi tik lieliski “turas kopā”. Droši vien tāpēc, ka mums pašiem patīk būt kopā.” Izstādēs daudzu gadu garumā ir piedalījušies Biruta Delle, Ausma Gūtmane, Māra Vaičunas, un daudzi citi. Arī šogad dalībnieku pulks ir plašs, izstādē piedalās Liene Ratnika, Māra Kalnišķe, Irīda Lazdiņa, Līga Lazdiņa, Helmuts Āķis, Gundega Zikmane, Gunta Ploka, Laima Akmentiņa, Baiba Ūlande, Ieva Nagliņa, Ēstere Zemīte, Daiga Aže, Zinta Miezaine, Baiba Rēdere un Dins Kopštāls.
Šos māksliniekus vieno mīlestība pret mākslu un piederība Rīgas Lutera draudzei Torņakalnā. Ojāra Vācieša muzejs un pats Ojārs Vācietis kā mūsu kaimiņš ir pulcējis dažādus autorus viesmīlīgajā muzeja izstāžu zālē visus šos gadus. Izstāde, kas kļuvusi par stabilu tradīciju un sniedz prieku gan mums pašiem, gan skatītājiem, ikreiz ir kā atgriešanās laba drauga mājās un, cerams, ka šī draudzība turpināsies vēl ilgi.

Vairāk informācijas: + 371 67619905, + 371 67614015;
martins.berzins@memorialiemuzeji.lv

Ciemos pie dzejnieka Ojāra Vācieša

Laikā, kad nav iespējams apmeklēt muzeju klātienē esam radījuši muzejpedagoģisko programmu “Ciemos pie dzejnieka Ojāra Vācieša” tieši attālinātām mācībām!

Kopā ar muzeja speciālistiem skolēni ir aicināti doties virtuālā ekskursijā pa Ojāra Vācieša muzeju un uzzināt par dzejnieka biogrāfiju autentiskā vidē. Video meklē šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=Ee8aQu04Ok4

Savukārt pēc video noskatīšanās skolēni var pārbaudīt savas zināšanas, risinot krustvārdu mīklu: http://ejuz.lv/vaciesauzdevumi.

Aprakstu par programmu meklē arī šeit: http://memorialiemuzeji.lv/materiali-skolotajiem-2/

Ojāra Martinsona fotoizstāde “Satiktie”

No 28. februāra līdz 2. aprīlim Ojāra Vācieša muzejā aplūkojama fotomākslinieka Ojāra Martinsona fotogrāfiju izstāde “Satiktie”. Fotogrāfijas tapušas laika posmā no 1970.–1990. gadam, strādājot žurnālā “Liesma”, un ataino tā laika sabiedrības darbiniekus.
Izstādes atklāšana 28. februāri plkst. 17.00.

Ojāra Vācieša muzejs ir jau ceturtā vieta, kur eksponēti O. Martinsona foto kolekcijas darbi. Fotogrāfiju uzņemšanas laiks sakrīt Ojāra Vācieša dzīves laiku, tādēļ izstāde “Satiktie” organiski iekļaujas Ojāra Vācieša memoriālā muzeja vidē, jo portretēti dzejnieka laikabiedri.

Izstādes saturu veido sabiedrībā pazīstamu rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku, aktieru, komponistu un estrādes dziedātāju fotogrāfijas. Portretu galerijā ir Ojārs Vācietis, Raimonds Pauls, Māra Zālīte, Broņislava Martuževa, Pēteris Pētersons, Imants Ziedonis, Maija Tabaka, Harijs Liepiņš, Ģirts Jakovļevs. Pēteris Jurciņš, Uldis Stabulnieks un citas radošas personības. Fotogrāfijas tvertas viņu mājas vidē vai dabā.

Visi izstādes darbi ir kolekcija no žurnāla “Liesma” darba fotosesijām. Laikā, kad uzņemtas fotogrāfijas, padomju Latvijas kultūras vidē iecienītais un populārais žurnāls savu tirāžu palielināja no 20 tūkstoši eksemplāru metiena mēnesī uz 200 tūkstoši eksemplāru.

Par radošo procesu stāstot, Ojārs Martinsons uzver, ka nekad nav žēlojis filmiņu, kādreiz pat nofotografēti 100 kadri, lai no tiem izvelētos vienu, to īsto, kur notverts mirklis. Dodoties uz fotosesijām pie tā laika slavenībām, radošajām personībām, fotogrāfs atceras viņu uzticēšanos, labo uzņemšanu. ”Laikam esmu tas tips, ka mans ģīmis rādīja, ka var uzticēties”, pasmej mākslinieks.

Guntas Brakovskas personālizstāde “Zeme. Debesis. Koki.”

11. janvārī plkst. 13.00 Ojāra Vācieša muzeja (Ojāra Vācieša iela 19, Rīga) Robinsonzālē tiks atklāta mākslinieces Guntas Brakovskas personālizstāde “Zeme. Debesis. Koki.”.

Māksliniece Gunta Brakovska par izstādi stāsta: “Janvārī bieži gribas domāt par vasaras košajiem, dzīvespriecīgajiem toņiem, un izstāde “Zeme. Debesis. Koki.” aicina atgriezties Latvijas vasarā.” Grafikās un gleznās redzamas ziemeļnieciskas ainavas. Māksliniecei tuvi ir Latvijas majestātiskie dižkoki, meži, Vidzemes tāles un upes: Daugava, Gauja. Daudz gleznots plenēros, tāpēc mākslas darbos var atpazīst konkrētas vietas Latvijā. Sēpijas zīmējumi ir lirisks mežu un seno muižu parku attēlojums. Akrila un eļļas tehnikā gleznotajās ainavās G. Brakovska cenšas sasniegt krāsu dzidrību un krāsainību.

Dabas varenība un neaizsargātība cilvēku nepārdomātās rīcības dēļ ir galvenie radošie jautājumi, kas urda mākslinieci un kas tiks uzdoti arī izstādes apmeklētājiem.

Izstāde būs aplūkojama no 11. janvāra līdz. 15. februārim.

Pārdaugavas literārā balva 2019

Jūsu uzmanībai Ojāra vācieša Pārdaugavas literārās balvas 2019 laureātu darbi.

I vieta

Elīza Priede

 

***

Par visu, kas mums ir, mēs maksājam ar laiku.

 

Izgriezt gabalu no dzīves. Nav tas, kas jādara jaunām sievietēm,

Bet ja nu tomēr,

Tad labāk, lai gadās tagad.

 

Slīkt pagānu acu akačos…

Vai!

Viņu sauca Jēkabs, un es ar viņu spēlējos.

 

Viņš dzīvoja Pārdaugavā. Gandrīz Torņkalnā, bet tomēr Āgenskalnā.

Ejot pie viņa, es vienmēr mazliet apmaldījos

Un sāku domāt par to, ko sen biju izgriezusi.

 

Kad biju maza, “Circenīša Ziemassvētki” man lika raudāt,

Bet to es nometu malā.

Nabadzība bija svešs koncepts. Tāda, kādā tā bija parādīta,

Bet Jēkabs teica, ka es pati esmu trūkums.

 

Raudāt lika arī pieaugšana un vecas mantas,

Bet mātei par to nebildu.

No nāves man bija visvairāk bail piecu gadu vecumā, kad sev likos pavisam maza,

Bet Jēkabs mani laboja, sakot, ka nebiju maza. Biju mazāka.

 

Ziniet,

Visas mājas, kuru durvis ir specifiski netīri baltā krāsā,

Kuru vadi ir atsegti, taču nokrāsoti tā, lai pieskanētu sienai,

Kuru mēbeles ir tumši brūnā krāsā ar akcentiem gaišāk brūnā krāsā,

Kuru grīdu ir apmetusi melna metāla plāksne, uz kuras ir krāsns, kurai ļoti gribas pieskarties,

Atgādina vietu, kurā es dažreiz uzaugu.

 

Tā bija vieta, kur nokritu uz sejas un iesitu bedrīti.

Tā bija vieta, kur pret plīti apdedzināju savu plaukstu.

Tā bija vieta, kur viena svinēju savu pirmo dzimšanas dienu.

Tā bija vieta, kur pati pārģērbos un dalīju sev dāvanas Ziemassvētkos.

pati pirku

pati saiņoju

pati stāvēju un skaitīju

 

Un skaitu joprojām.

skaitu soļus

skaitu kalorijas

skaitu lūgšanas

 

Šajā mājā naudu neskaita,

Bet skaita vārdus

Un laiku.

Laikam.

 

Iegšup un iegšup, un iegšup es griezos uz vietu,

Kur citiem nav būts,

Kamēr netīšām saaugu ar to,

Un, kad liesmās sadega manas saknes,

Es vēlējos mazliet tālāk. Tikt. Prom. Atpakaļ.

 

Tagad tur atgriežoties, man gribas tikai šķaudīt.

 

Bet ziniet,

Jēkabs tur nav bijis, kad domāju par viņu, domāju par pagātni, bet viņš ir tagad. Te. Blakus istabā. Ar mani klāt. Iegšup ieaudzis un pa daļai griezts ārā.


II vieta

 

Emīlija Ozoliņa

Putra

Agrs rīts. Visaptveroša, balta migla. Pilsētas katls vēl ir kluss un gatavojas dienas topošajai putrai. Miers. Trīcošas skudriņas. Tūlīt tas sāksies, katls sāks sildīties.

Es eju pa ielu un esmu kā vientuļš prosas graudiņš lielajā katlā. Paceļas tvaiki, un sāk rasties citi prosas graudiņi līdzās. Kā apjukušas skudras, kuras izlīdušas no sava pūžņa. Tas klusais miers ir pārtapis murdoņā. Tramvajam vairs nav laika būt miegainam. Lai gan… tramvajam nekad nav laika būt miegainam. Visi prosas graudiņi skrien un pārvietojas pa katlu. Vienmēr kavē. Ak! Kā tad bez manis! Katram ir sava vieta un uzdevums. Prosas graudiņi plūst viens otram garām – pa augšu, pa apakšu, gar sāniem. Reizēm notiek sadursme, un gadās, ka tie salīp kopā un pārvietojas kā viens vesels, kā skābekļa molekula, kurai nepieciešams otrs atoms. Šīs molekulas turpina kustību un pārvietojas arvien ātrāk un ātrāk.

Tomēr prosas putra briest un kļūst aizvien mazāk vietas. Man ir grūti elpot šajā šaurībā, man vajag gaisu. Citi no virspuses mani nospiež. Man jāizlaužas augšpusē, tāpēc jāpārvietojas ātrāk. Taču divatā to nevar, jāatdalās no otras puses. Es kustos, grozos, vibrēju un beidzot esmu viena.

Cenšos spraukties cauri, man jāpagrūž citi malā.

Es jūtu gaisu, kas man pieplūst. Tas dod man spēku. Esmu pašā virsotnē. Jau atkal sākas pārmaiņas pēc šī īsā miera mirkļa, un arī citi vēlas tikt augšā! Man pietrūkst manas otras skābekļa molekulas, kas palīdzētu noturēties gaisā. Vienam ir ļoti grūti palikt virsotnē, tāpēc sāku slīdēt lejup. Atkal esmu nebeidzamā kustībā, kura šķiet tikai paātrinās. Tāpēc jau tramvajā nedrīkst gulēt!

Visi graudiņi turpina rotēt viens ap otru, taču lielākā daļa tā arī nesaskrienas. Kāpēc tā? Varbūt temps ir par ātru? Mēs nepaspējam salipt kopā, jo paskrienam viens otram garām. Kā lai atrod tieši savu grudiņu?

Kustība turpinās, taču kļūst lēnāka. Vietas kļūst aizvien mazāk, un visi jau ir noguruši no nebeidzamās kustības. Virs mums uzliek vāku un rodas kondensāts. Mazie pilieniņi pil uz uzkarsušajiem prosas graudiņiem un pēc spēcīgās mutuļošanas patīkami atspirdzina, un beidzot lēnām iestājas miers. Kāds paceļ vāku, un nolaižas tvaiks.


III vieta

 

Marta Dreimane

Tīrs, zvaigžņots pulss.

Neapšaubāmi ir dienas, kad jūties tā, it kā tu slīktu, un tavs prāts lēca pirmais, un sirds, apsverot visas opcijas, kājām izvirza piedāvājumu lekt līdzi. Šī attālā diena bija viena no tām. Ceturtā pēc kārtas, īstenībā, bet krietni spēcīgāka par visām pārējām. Tik ļoti, ka es attapos pie melnas, putojošas jūras paisuma iespaidā.

Mana pirmā doma, nieka divas minūtes pēc tam, kad sālsūdens bija apšļakstījis manas kailās potītes un nežēlīgas žēlsirdības vārdā atgriezis tām jušanas spēju, bija smags, izjusts, spēcīgs: ‘’Kāpēc?’’

Šis pārdzīvojums bija mani tā aizrāvis, ka vairs nevarēju uzturēt savas dzīves performanci, un vārds pārtecēja pār manām lūpām kā pēdējā siekala pēc smagas vemšanas. Un tas bija divtik pretīgs, jo es to vēlējos. Tiešām – kāpēc? Uzdodot jautājumu, parasti iegūst atbildi, un man tiešām nebija ko zaudēt. Tāpēc es vaicāju zvaigznēm un jūrai: ‘’Kā jūs ar to tiekat galā?’’

Bija stulbi to nodomāt un vēl stulbāk gaidīt, ka pastaigas rezultātā kas mainīsies. Ja tā būtu, visi to darītu, ne? Tomēr es paliku uz laipas jūras krastā un klausījos. Tobrīd negribējās to atzīt, bet es klausījos savā sirdī. Skatoties debesu robotajā atspulgā uz ūdens virsmas, bija nedaudz vieglāk saprast ideju, kā sadzīvot ar sevi.

Mans skatiens pavērsās augšup, tālu virs pēdējā pilsētas gaismu nospieduma. Nebija tik vēls, tāpēc tumsa vēl nebija sasniegusi savu zenītu, tomēr, dzīvojot pilsētā, tik skaidrā melnībā ievītas debesis vēl nebiju redzējusi. Tās bija tumšas par spīti tam, ka tās izcaurumoja mazās, aukstās, attālās, bet tomēr īstās zvaigznes. Jā, pilsētā šādu skatu neredzēt. Tikai tūkstošiem laternu stratēģiski novietotas, lai radītu nakts ilūziju.

Kaut kur dziļi manā prātā nozibēja doma, ka tieši tāpēc laukus uzskata par laimīgākiem. Zvaigznes pie tiem uzturējās vienmēr, bet pilsētā – tikai avārijas situācijās. Bet zvaigžņu spēks nebija to skaitā, lai cik to vēlētos cilvēks, kas plāno aizdegt vēl duci laternu un spuldžu, lai arī pilsētai dotu nakts mieru.

Tas vakars bija savāds. Manas problēmas neizgaisa veidā, kādu es biju gaidījusi. nebija nekādas lielas atklāsmes vai satikšanās, kas visu izmainītu. No jūras es iemācījos tikai vienu – elpot pašai savā ritmā, nevis tādā, kādu no tevis sagaida pasaule. Zvaigznes man paskaidroja, kā spīdēt pat tad, ja šķiet, ka neviens neskatās, kaut sev par prieku, tikai lai pierādītu, ka vari. Un tas palīdz. Ne tad, kad kavē tramvajs, darba ir vairāk, nekā jebkad varētu padarīt vai pilsētas putekļi smacē. Jūra un zvaigznes, un pārējās dabas šķautnes, ir vajadzīgas dvēselei. Tāda kā vakcīna, vai mazs nocietinājums. Un ar to pietiks.

Sarunu vakars “Vācietis un laiks” ar Māri Salēju

27. novembrī plkst. 18.00 Ojāra Vācieša memoriālā muzeja Robinsona zālē aicinām uz trešo sarunu vakaru ciklā “Vācietis un laiks”. Šoreiz uzmanība tiks pievērsta Ojāra Vācieša dzīves laikā nepublicētajai un ārpus krājumiem atstātajai dzejai, kas atrodama CD kolekcijā “Runā Vācietis”. Sarunu vadīs Dace Micāne-Zālīte, un tajā piedalīsies dzejnieks un literatūrkritiķis Māris Salējs.

2018. gada nogalē tika izdoti apkopotie Ojāra Vācieša balss ieraksti „Runā Ojārs Vācietis”. Apjomīgais izdevums 13 diskos aktualizējis nepieciešamību runāt par Vācieša dzejas pārmaiņām un attīstību. “Viņš spēja būt sevī brīvs dzejnieks un cilvēks cenzūras laikmetā, kurā nodzīvoja 50 gadus – tātad visu savu mūžu,” raksta Jānis Peters dzejas disku kolekcijas ievadvārdos.

Pētījums “Ojāra Vācieša rokrakstu burtnīcas dzejoļu krājumu un Kopoto rakstu kontekstā. Dzejnieks un cenzūra – iekšējā un ārējā”, kuru konferencē 2005. gadā nolasīja O. Vācieša daiļrades pētniece Vija Kaņepe, sniedza detalizētu ieskatu dzejoļu “sijāšanas” procesā. Dzejnieka dzīves laikā tikai publicēti 1500 dzejoļi, bet nepublicēti palikuši vairāk nekā 2000 dzejoļi.

Sarunu vakarā piedalīsies dzejnieks un literatūrkritiķis Māris Salējs. Četru dzejas krājumu autors, par krājumu “Kā pirms pērkona” (2016) ieguvis Ojāra Vācieša prēmiju.

Vakara gaitā aicināsim klātesošos improvizētiem dzejas lasīšanas mirkļiem. Pasākuma ietvaros tiks atskaņoti Ojāra Vācieša balss ieraksti.

Ieejas maksa: 2.00 EUR.
Skolēniem, studentiem, senioriem: 1.50 EUR.

Sīkāka informācija pa tālruni 67619905 vai e-pastu vacietis@memorialiemuzeji.lv

Ojāra Vācieša muzeja un Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums.

Foto un video materiāli tiks publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

Irīdas Lazdiņas personālizstāde “Dārza sajūta”

No 2. novembra līdz pat gada beigām Ojāra Vācieša muzeja (Ojāra Vācieša iela 19, Rīga) Robinsonzālē aplūkojama Irīdas Lazdiņas personālizstāde “Dārza sajūta”.

Irīda Lazdiņa dzimusi 1949. gadā. Profesionālā izglītība – Latvijas Mākslas akadēmija 1973-1978. Mākslas maģistre. Glezniecībā galvenokārt izmanto akvareļtehniku. Izstādēs piedalās no 1980. gada.              Mākslinieku savienības biedre kopš 1986.gada. Sarīkojusi personālistādes Rīgā – 2019., 2016., 1996., 1986, Vācijā – 1993.

Grupu izstādēs piedalās kopš 1980. gada un darbi eksponēti daudzās izstādēs Latvijā un ārzemēs – Lietuva, Igaunija, Vācija Grūzija, Jordānija, Austrija, Īrija, Zviedrija, Somija, Austrālija, Albānija, Anglija, Slovākija u.c.

Darbi atrodas Latvijas Mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku Savienības, Krievijas kultūras fonda un Westerland (Zilte) pilsētas kolekcijas īpašumā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Saņēmusi apbalvojumus: Diploms Internacionālā akvareļu biennālē ”Baltijas Tilti” Kauņa, 2012., diploms Austrālijas un Latvijas latviešu mākslinieku Māslas festivālā Sidnejā, 1992., 8.Baltijas valstu akvareļu triennāles medaļa ”Baltijas ceļš”, Rīga, 1989.

”No agrāk attēloto žanru konkrētības jau ilgāku laiku esmu pievērsusies nosacītākai, intuitīvākai, sajūtu izraisošai gleznošanai. Vienīgi daba ir tā, kas nosaka domu emocijas. Tādēļ skatotie debesīs, vērojot ūdens plūsmu vai ieejot dārzā – viss tas – gan miers, gan klusums, gan nebeidzamā mainība rada īpašu prieka sajūtu un dod arvien jaunus impulsus”.

Izstādes turpinājums aplūkojams Rīgas Lutera draudzes Cilvēka izaugsmes centrā (CCI) “Torņkalns” (Torņkalna ielā 5), uzziņas: www.luteradraudze.lv, www.izaugt.lv.

 

Vairāk informācijas: + 371 67619905, + 371 67614015;

martins.berzins@memorialiemuzeji.lv